“Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs traktējam terminu “okupācija”. Krievu valodas vārdnīcās tas nozīmē teritorijas sagrābšanu ar militāra spēka palīdzību pretēji iedzīvotāju gribai. Savukārt Nirnbergas tribunāla protokolā “okupācija” nozīmē teritorijas sagrābšanu bez kara darbībām un militāra spēka. Šādu terminu lieto Dānijā, Norvēģijā. Tādēļ šādā kontekstā Latvijas okupēšana notikusi salīdzinoši korektā veidā,” atbildēja vēsturnieks uz Telegraf jautājumu, vai vēsture var atrisināt šo pretrunu abu valstu starpā.
Viņš prognozēja, ka vēstures “kompromisa traktējumus” Latvijai un Krievijai tuvākajā laikā panākt neizdosies, “kamēr nemainīsies politiskā situācija Krievijā”. Publikācijas ar ko viņš iepazinies liecinot, ka Latvijas vēsturnieki esot diezgan objektīvi.
“Nošķirt vēsturi no politikas ir iespējams. Taču, saprotams, ka nevar piespiest politiķus atteikties no vēstures izmantošanas savā labā. To viņi nepārstās darīt, vēl vairāk – viņi var mēģināt ietekmēt vēsturniekus gan savu finanšu resursu, gan represīvo iespēju dēļ. Sliktākajā gadījumā var nonākt līdz totalitāram modelim, kad valstī par kādu notikumu jāpastāv tikai vienam konkrētam formulējumam un, atkarībā no ideoloģijas maiņas, jāmainās arī vēsturnieku pozīcijai. Tā ir bijis padomju laikos un negribētos, lai tas atkārtojas.”