Ja vēl kādam šķiet, ka krīze atnāca pilnīgi negaidīti, tās nu ir pilnīgas blēņas — tā nebija nedz pēkšņa, nedz nejauša. Ekonomika pēc būtības ir cikliska, ilgāku laiku tajā bija vērojams pieaugums un attīstība, un agrāk vai vēlāk gan pie mums, gan citur pasaulē pārlieku lielajai eiforijai par notiekošo bija jābeidzas. Cita lieta, ka valstis, kurās attīstītas nozares, kas rada tā saucamo pievienoto vērtību, krīzi pārcieš daudz vieglāk un spēj pietiekami mazsāpīgi gan atsevišķu uzņēmumu, gan makroekonomikas līmenī pārorientēties uz citiem darbības virzieniem. Taču vislielāko kritumu un ietekmi lejupslīde, protams, rada tajās valstīs, kur ekonomika lielā mērā balstījusies uz tādām nozarēm kā nekustamais īpašums, pakalpojumu sfēra utt. — kā Latvijā.
Uzņēmumā Laika stars, kura darbības jomā ietilpst arī uzņēmumu reālās tirgus vērtības noteikšana, spilgti šo ietekmi novērojām, veicot Latvijas lielāko uzņēmumu vērtēšanu, uz kuras rezultātu pamata šoruden tiks veidoti jau tradicionālie Latvijas bagātāko cilvēku, kā arī vērtīgāko uzņēmumu saraksti. Pēc starptautiski aprobētas metodikas salīdzinot uzņēmumu vērtību pēdējos gados, jāsecina, ka jau 2007.gadā pirmie zaudētāji parādās nekustamo īpašumu jomā, kuru īpatsvars, spriežot pēc šābrīža situācijas, 2008.gada beigās būs ievērojami pieaudzis. Arī finanšu sektorā ir būtiski kritumi, kas izskaidrojami gan ar starptautisko investoru skepsi, izvēloties, kur ieguldīt savus līdzekļus, gan jau pagājušajā gadā zināmā mērā krītošo nekustamo īpašumu finansēšanas jomu, kas ilgāku laiku bija nozīmīgs līdzekļu avots visām Latvijas bankām.
Pēdējos mēnešos vairākkārt dzirdēts — gan valdība, gan bankas un citas finanšu institūcijas mēģina mierināt, ka nu jau grūtākais ir gandrīz garām, krīze puslīdz pārdzīvota, taču atļaušos teikt, ka tā nav. Mums jāskatās uz situāciju reāli un jāsaprot riski, kas joprojām saglabājas un kuriem mēs neesam piemērojuši atbilstošus risinājumus. Tas, ka pašlaik ir samērā grūts laiks, nenozīmē, ka mums jābaidās un jābēg, gluži otrādi — jāmeklē jaunas uzņēmējdarbības iespējas, jārada apstākļi, lai mazie un vidējie uzņēmumi spētu attīstīties un izvilkt ekonomiku, jādomā par to, kuras nozares mūsu valstī ir nozīmīgas un spētu ilgtermiņā nest augļus. Ne tikai radīt milzu finanšu pieaugumu šodien un rīt, kā to pieredzējām pēdējos gados jau minētajā nekustamo īpašumu un finanšu nozarē.
Nebūšu pārlieku oriģināls, taču, atsaucoties uz citu valstu pieredzi krīžu pārvarēšanā dažādos laikos, — ir dažas pietiekami vienkāršas, bet būtiskas lietas, kas patlaban būtu jādara gan no valsts, gan uzņēmumu un atsevišķu cilvēku puses. Faktiski brīvā tirgus apstākļos ir divi dominējošie ekonomiskās attīstības modeļi, no kuriem viens balstīts ASV agresīvajā pieejā attīstībai (te domāta agresija pozitīvā nozīmē — jaunu iespēju apzināšana, inovāciju ieviešana u.c.), bet otrs — vecās Eiropas sabalansēti mērenajā pieejā. Un, lai gan teorētiski mūsu mentalitātei tuvāka varētu būt Eiropas pieeja, jāuzsver, ka tā darbojas valstīs, kurām ir pietiekami resursi, attīstīta ražošana. Mums tā visa nav, tāpēc arī jāizdara galvenie secinājumi un jācenšas straujāk un apņēmīgāk saprast, kādas iespējas pašlaik var un vajag izmantot, kur rodamas jaunas attīstības nišas, jauni tirgi. Mūsu gadījumā ir ilgtermiņā bīstami labos laikos gozēties saulītē un pašapmierināti priecāties par to, ka viss ir labi (mēs redzam, pie kā tas jau šobrīd ir novedis), bet sliktos laikos — vaimanāt par to, ka viss ir briesmīgi.
ASV pieredze pagājušā gadsimta 20.—30.gadu depresijas laikā, kā arī Īrijas pieredze 70.—80.gados liecina, ka grūtos apstākļos viens no risinājumiem, ko spēj piedāvāt valdība, ir — palielināt izdevumus. Protams, mēs šeit nerunājam par ierēdņu aparāta uzturēšanas izdevumiem, bet gan iepirkumiem, investīcijām ilgtermiņa infrastruktūras objektos utt. Tādējādi valdība nodrošina izjukušo līdzsvaru ekonomikā, rada iespēju uzņēmumiem pelnīt un attīstīties, darbiniekiem — laikus un pietiekamā līmenī saņemt algas, kas tālāk tiek tērētas ikdienas vajadzībām, nodrošinot nepārtrauktību apritē, un tā tālāk. Protams, uzņēmumi, kas uz valsts iepirkumu rēķina spēj pelnīt vairāk, arī samaksā vairāk naudas nodokļos, kas attiecīgi ir valsts peļņa. Tiktāl teorija, tomēr abos minētajos gadījumos abās valstīs šāda taktika palīdzēja ātrāk tikt uz kājām un sākt jaunu izaugsmes posmu.
Otrs būtisks trūkums šābrīža Latvijā ir tas, ka līdz šim esam dzīvojuši un plānojuši īstermiņā un fragmentāri — nav pietiekami skaidri definētu prioritāro tautsaimniecības nozaru, kuras visiem iespējamiem līdzekļiem attīstīt, katrs nodarbojies ar to, ko uzskatījis par pietiekami peļņu nesošu (pakalpojumu sfēra, tirdzniecība u.tml.), bet kas tajā pašā laikā nedod nekādu būtisku vērtību plašākā nozīmē. Arī Eiropas Savienības subsīdijas, kuru mērķis ir sākotnēji palīdzēt uzņēmīgiem cilvēkiem uzsākt savu biznesu, attīstīt jaunus tā virzienus, ieviest inovatīvas tehnoloģijas u.c., ir izdalīti nepārdomāti, tik vien kā radot mākslīgu konkurenci, bet nedodot nekādu labumu valsts ekonomikai un attīstībai kopumā.
Tepat kaimiņos Igaunijā jau labu laiku definētas dažas nozares, kuras valsts līmenī tiek uzskatītas par perspektīvām un īpaši mērķtiecīgi attīstāmām. Mums patlaban ir patiešām pēdējais brīdis nevis ražot birokrātiskus plānus, bet sekot kaimiņu piemēram un nosaukt divas trīs nozares un virzienus, kuri mums ir prioritāri un kurus cenšamies atbalstīt. Domāju, ka lielākās perspektīvas ir izmantot mūsu ģeogrāfisko stāvokli un cilvēkresursu potenciālu, respektīvi, attīstīt transporta un loģistikas, arī finanšu sektoru, kā arī ieguldīt izglītībā, kas kopš 90.gadu sākuma ir visai juceklīga un nepārdomāti attīstīta, taču ilgtermiņā tā Latvijā noteikti varētu kļūt par vienu no vadošajām nozarēm, ar kuru mēs varētu kļūt īpaši citu tuvāko valstu vidū un ar tās palīdzību radīt atbilstoša līmeņa speciālistus citās nozarēs. Manuprāt, šāds prioritāšu sakārtojums ir laba alternatīva tam, kas sākotnēji mums tika piedāvāts, stājoties Eiropas Savienībā — kļūt par šīs valstu apvienības pārstrādes mezglu jeb, vienkārši sakot, ES izgāztuvi.
Šīs ir tikai dažas iespējas, kuras pašlaik, krīzes (kas patiesībā vēl tikai tuvojas) apstākļos, mums vajadzētu izmantot. Vēl, protams, ir atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas faktiski ir Latvijas ekonomikas pamats, pašu uzņēmumu gatavība apgūt jaunas iespējas, meklēt jaunas nišas un domāt par to, kā saliedēt spēkus, veidojot apvienotus uzņēmumus, apvienojot resursus utt. Bez šaubām, mēs varam arī neko nedarīt un gaidīt, kad krīze pāries, taču, par spīti dažādiem mierinošiem izteikumiem, nogaidot mēs pavadīsim vēl trīs piecus gadus, kas ir gana daudz, lai pēc tam atkopties būtu nesalīdzināmi grūtāk. Īstenojot vismaz dažas no piedāvātajām alternatīvām, uz nākamā gada rudens pusi situācija varētu pamazām sākt uzlaboties.
Bez šaubām, jāņem vērā arī šābrīža notikumi pasaulē un Eiropā, kur lielvalstu un dažādu starptautisku alianšu politiskās un ekonomiskās intereses iet roku rokā — mums jābūt gudriem un jāizmanto savas ģeogrāfiskās priekšrocības un zināšanas. Protams, mums jāizmanto iespējas, ko dod ES, bet nedrīkstam aizmirst arī par austrumu tirgu. Mēs jau četrus gadus esam Eiropas Savienībā — tas ir pietiekami ilgs laiks, lai varētu vēsu prātu novērtēt, ko esam un ko neesam ieguvuši, un izdarīt secinājumus, vai pievēršanās tikai šim tirgum mums tiešām nāks par labu.
Visbeidzot mazliet liriska atkāpe, kam tomēr ir ļoti cieša saistība ar visu minēto — reizēm ir mazliet dīvaina sajūta, dzirdot, cik skeptiski runājam par visu, kas notiek Latvijā, tai skaitā ekonomisko krīzi, politiskajām nesaskaņām utt., un cik maz lepnuma izjūtam par savu valsti. Šķiet, ka arī tas padara sarežģītāku iespējamo krīzes pārvarēšanu, kas neapšaubāmi prasa aktīvu pieeju un uzdrošināšanos, bet — nekad jau nav par vēlu sākt.