Aizņemoties milzīgu summu, visas darbības, kas saistītas ar šo līdzekļu izmantošanu, valstij ir jāsaskaņo ar pašvaldībām – pirmkārt, pašvaldību budžets ir valsts konsolidētā budžeta sastāvdaļa (un tāpēc arī pašvaldības ir atbildīgas gan par līdzekļu iegūšanu, gan par to izmantošanu) un, otrkārt, tieši pašvaldības pirmās izbauda krīzes «jaukumus». Nu jau ir pilnīgi skaidrs, ka pašvaldībām pavisam drīz nāksies atrast naudu arī tam, kam valstij, izrādās, «rokas par īsām»: policijai, izglītībai, garantētās minimālās iztikas nodrošināšanai.
Šobrīd apsīkst uzņēmēju aktivitāte. Bet ikviens miljons, kas ieplūst uzņēmējdarbībā, pilsētu pašvaldību budžetā nodokļu veidā ienes desmitus tūkstošu latu. Tāpēc lielo pilsētu pašvaldības ir ieinteresētas ekonomikas sildīšanā nevis naudas «apēšanā», taču izskatās, ka šāda pieeja īsti nesaskan ar valdības plāniem.
Bez šaubām, pilsētām ir iemesls satraukumam. Nupat Latvijas pilsētās vēl bija viens no zemākajiem bezdarba līmeņiem Eiropā, bet tagad bezdarbs sāk strauji palielināties. Dzirdētas prognozes, ka jau pavisam drīz tas sasniegs 15 procentu robežu. Pašvaldībām nāksies tērēt vairāk līdzekļu sociālām programmām, bezdarbnieku pārkvalifikācijai un darba vietu radīšanai, un vissmagāk būs lielajām pilsētām, kur tradicionāli ir bijusi visaugstākā ekonomiskā aktivitāte.
Tas nozīmē, ka samazinās un turpinās samazināties nodokļu maksājumi, un vissāpīgāk tas skars lielo pilsētu pašvaldības, kurām iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais «maizes» avots un kuras – uzsvēršu – caur Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu baro lielāko daļu citu pašvaldību.
Valdības pārstāvji pašlaik brīdina, ka starptautiskais aizņēmums netiks izmantots, lai tiešā veidā stimulētu uzņēmumu un iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti. Pavisam īsi to formulēja ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards: «Nebūs pareizi tērēt valsts līdzekļus, lai vienkārši noturētu latviešu uzņēmēju darbību.»
Bet kur tad paliks 7,5 miljardi latu? Nav skaidras atbildes pat par to, kā valdība grasās izmantot aizņemto naudu. Lai gan lielo pilsētu mēri šogad ir tikušies gan ar finanšu, gan ekonomikas, gan reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru, pašlaik valdības reālo «rīcības plānu» nākas burtiski atšifrēt no tām informācijas druskām, kas nonāk publiskajā telpā. Valdība atļaujas vairāk klusēt nekā skaidrot. Top skaidrs, ka valsts grasās lāpīt budžetu, aizņemoties summu, kas sasniedz tās teju divu gadu ienākumus. Turpretim pilsētām, kuras valsti nodrošina ar šiem ienākumiem, nav iespēju aizņemties. Tāpēc LLPA uzskata, ka lielajām pilsētām jebkurā gadījumā ir jāpiedalās procesos, kas attiecas uz naudas lietderīgu ieguldīšanu.
Pretējā gadījumā vispār nākas apšaubīt valsts pieņemto parādsaistību lietderību: ja 7,5 miljardi tiks vienkārši «apēsti», tad brīdī, kad citas valstis būs pārvarējušas krīzi, Latvija nonāks neapskaužamā situācijā.
Turpmākajās sarunās ar Starptautiskais valūtas fonds noteikti ir jāiesaista speciālisti pašvaldību budžetu jautājumos, jo svarīgi panākt, lai pašvaldībām būtu iespēja aizņemties vai vismaz pieļaut pašvaldības budžeta deficītu 2008.gadā pašvaldību neizlietoto līdzekļu apmērā.
Tikpat svarīgi ir efektīvi izmantot, piemēram, tos 4,5 miljardus eiro, ko tuvākajos gados varēsim saņemt no ES struktūrfondiem. Līdz šim ES fondu līdzekļu apgūšana ir bijusi impulsīva, bez sistēmiskas pieejas. Lielo pilsētu pašvaldības varētu kļūt par tādu vienojošo elementu, kas šo līdzekļu izlietošanu padarītu daudz efektīvāku. Protams, ja, apgūstot starptautisko finansējumu, valdība uzskatīs pašvaldības par pilntiesīgu partneri.
Valdība atzīst, ka tas, ko vēl 2006.gadā Latvija plānoja struktūrfondu apgūšanā, šodien vairs neatbilst nedz vajadzībām, nedz reālajiem apstākļiem. Tāpēc esot nepieciešams straujos tempos pārplānot līdzekļu ieguldīšanas programmas, iespējams, no daudzām arī atsakoties. Nākas atzīt, ka pašlaik mums patiešām nepieciešami maksimāli vienkārši risinājumi, kuri ļauj gan redzēt, «kur nauda paliek», gan arī sagaidīt ātru un skaidru efektu. Mūsu kolēģi un bēdubrāļi, piemēram, Vācijā un Francijā izeju no krīzes meklē sabiedriskajos darbos, ceļu un tiltu būvēšanā, kanalizācijas sistēmu attīstīšanā, māju siltināšanā. Šādi pasākumi vistiešāk attiecas uz lielo pilsētu (LLPA apvieno deviņas pilsētas: Daugavpili, Jēkabpili, Jelgavu, Jūrmalu, Liepāju, Rēzekni, Rīgu, Valmieru un Ventspili) pašvaldībām. Pilsētas – investori: tā ir tā «gaisma tuneļa galā», ko krīzes apstākļos saskata eiropieši.
Atgādināšu, ka LLPA jau vairākus gadus ir mudinājusi aktīvāk rīkoties, piemēram, ēku siltināšanas jomā. Arī Eiropas Komisija ēku siltināšanu uzskata par vienu no svarīgākajām energoefektivitātes programmas sastāvdaļām. Varbūt beidzot šis process varētu gūt jaunus stimulus? Varbūt valdība sapratīs, ka vismaz šajā virzienā krīze varētu sniegt papildu iespējas – ne tikai vārdos, bet arī darbos?
Naudai ir jāstrādā, tai ir jānonāk tur, kur tā visefektīvāk palīdzēs risināt ekonomikas problēmas, tur, kur tā «paliks arī pēc krīzes». Galu galā – krīze būs pārvarēta tikai tad, ja cilvēki atgūs ierasto ienākumu līmeni un drošības sajūtu. Lielo pilsētu pašvaldības par to nešaubās.