Kursīte: LTV: simboliskais un ikdienas pildījums

Mēs — vismaz pagaidām — esam demokrātiska valsts, līdz ar to nevaram vienkārši atslēgt Krievijas TV un tas arī būtu ļoti pārsteidzīgs solis, jo Krievijas kanāli līdzās prastai un tiešai smadzeņu skalošanai piedāvā labus kultūras, sabiedrisko diskusiju raidījumus. Līdz ar to svarīgākais jautājums, kā to interneta diskusijā nesen formulēja Aldis Bukovskis, ir "jāmaina pašreiz ēterā skanošo valodu proporcija, taču nekādā gadījumā ne ar represīvām vai administratīvām metodēm! Vienkārši ir jārada alternatīvs (turklāt augstas kvalitātes!) produkts, lai skatītājs vēlētos skatīties tieši LTV".Pietrūkst iegrimes Ikdienas ziņu pildījums (es nerunāju par kvalitāti, bet par kvantitāti), LTV1 un LTV7 lielās līnijās ir pieņemams, jo līdzās Panorāmai, ziņām plkst. 18, Nakts ziņām ir īsi ziņu iespraudumi plkst.18.58 un 19.58, un kas svarīgi — Novadu ziņas. Izklaidējošā funkcija, kas arī pieder ikdienas pildījumam, atvēlēta seriāliem — ASV seriālam Hameleonu rotaļas, latviešu seriālam Neprāta cena, Mīlas viesulis (vācu seriāls, LTV7) u.c. Šķiet, ka šie seriāli, vismaz pēc nosaukumiem, uzkrītoši atspoguļo laiku — tad, kad pietrūkst mīlestības citam pret citu, nāk seriāls Mīlas viesulis, kad pietrūkst veselā saprāta, ir seriāls Neprāta cena, kad pazūd vērtību kritēriji — Hameleonu rotaļas. Ne tikai seriāli, bet arī virkne raidījumu papildina LTV izklaides funkcijas nodrošinājumu, pirmām kārtām sporta pārraides, bet arī Krodziņā pie Paula u.c. Izglītojošo funkciju atsevišķi vai apvienojumā ar informējošo un analizējošo veic pēdējā laikā tik daudz diskutētais raidījums 100 g kultūras, bet arī Eirobusiņš, Kas notiek Latvijā?, Manas tiesības, Dabas grāmata, Vides fakti, Latvijas balsis pasaulē, LTV portretu izlase, Andreja nav mājās un daži citi. Taču, atskaitot Kas notiek Latvijā?, neviens no mūsu LTV raidījumiem neaizsniedz īstu diskusiju raidījumu un analītiskumu. Mūsu sabiedriskajai televīzijai pietrūkst simboliskās iegrimes, gandrīz no visa un par visu ir tikai 100 grami. Kas veido televīzijas simbolisko iegrimi? Pirmām kārtām tie ir nevis informējoši, bet analītiski raidījumi par valsts svētumiem — tradīcijām, kultūru, vēsturi, valodu, dabu, reliģiju. Krieviem ir kultūrvēstures personībām un notikumiem atsevišķi veidoti raidījumi, mums pretī ir gandrīz vai tikai Portretu izlase. Tad, kad no KKF vai cita kāda avota tiek iegūts finansējums, pāris reižu gadā parādās tradicionālās kultūras raidījumi Klēts, Valodo novados. Ir labs, patiešām labs raidījums, kuru nav kauns likt nevienai citas valsts televīzijai pretī — Ielas garumā (īpaši ar režisoru Gunti Lēmani!), ir raidījums Dabas grāmata, Vides fakti, bet kur ir regulāri raidījumi par Latvijas teātriem, tēlotājmākslu, mūziku, literatūru, muzejiem, reliģiju? Bija raidījums par etnosiem Latvijā, bet pačibēja. Kur ir raidījumi par latviešu diasporām ārzemēs, par izcilajiem Latvijas cilvēkiem — ne tikai latviešiem, bet par Latvijas cilvēkiem? Latvijas valsts kinofotofonoarhīvā ir unikāli Latvijas vēstures un mākslas materiāli, vai nevarētu būt valsts pasūtīts un apmaksāts viens raidījums, kas iepazīstinātu ar šiem dārgumiem — ar kino un foto vēstures liecībām — televīzijā, ar fono liecībām — radio? LTV pirms valsts svētkiem jau rādīja četru sēriju raidījumu Slepenais arhīvs, kāpēc to neturpināt? Kāpēc neatvēlēt naudu, ietaupot to uz kāda ārzemju seriāla rēķina, Latvijas mākslas un dokumentārā kino secīgam ciklam? Kabeļtelevīzijas paketes piedāvājumos var skatīties gan Baltkrievijas, gan Polijas, nerunājot par Vācijas un nemaz nerunājot par bagātīgi pārstāvēto dažādo Krievijas televīzijas kanālu klāstu. Mēs dzīvojam, it kā mums kaimiņos nebūtu ne Igaunijas, ne Lietuvas, mums draudzīgākās valstis ar līdzīgu mentalitāti un kultūras tradīcijām. Bet viņu televīzijas mums nav iespējas skatīties, ja nu vienīgi dzīvojot pašā pierobežā. Ja analītiskie kultūras raidījumi 2009.gadā būs — kā LTV vadība plāno — LTV Kultūras kanālā, tad liela varbūtība, ka tie beigsies, lāgā nesākušies. Lieli kultūras raidījumu patērētāji ir tieši laucinieki, kuriem nav laika vai nav naudas braukt pašiem uz koncertiem, teātriem. Viņiem lielai daļai nav ne satelītu, ne kabeļtelevīzijas. Tas nebūt nenozīmē, ka Kultūras kanāls nav vajadzīgs, bet nedrīkst to veidot sabiedriski neizdiskutētu un nedrīkst aizšķūrēt svarīgos izglītojošos un kultūras raidījumus tikai uz turieni, atstājot LTV1 vien skopas kultūrziņas vai vienu raidījumu nedēļā, kas tad būs vēl pārblīvētāks nekā 100 g kultūras. Ir labi, ka Kultūras kanālā būs Arte kultūrraidījumi, bet, pirmkārt, uz kā rēķina tie tiks iepirkti, otrkārt, vai tas nenovedīs pie kraha, jo mēs iemācīsimies tikai patērēt svešu, bet vairs nemācēsim radīt neko paši? Vai nevarētu būt apmaiņa ar kultūrraidījumiem, ar filmām ar mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem?LTV obamizācija Nemēģinot paralizēt ne LTV vadības, ne NTRP darbību, tomēr esmu par sabiedriskas konsultatīvas komisijas veidošanas nepieciešamību, jo vajadzīga regulāra sabiedrības pārstāvju līdzdarbība gan sabiedriskās televīzijas, gan radio, gan citos plašsaziņas līdzekļos notiekošo procesu izvērtējumam un diskusijām par nākotni. Piekrītu portāla Politika.lv vadītāja Dmitrija Petrenko raidījumā Kas notiek Latvijā? pirms kāda laika izteiktajam viedoklim, ka nav lielas jēgas skandalēt reizi par cik gadiem, kad jau ūdens mutē smeļas, jāseko lietām un jāiejaucas regulāri, lai cik patīkami vai nepatīkami tas būtu — un tāds varētu būt šīs komisijas uzdevums — sekot ūdens līmenim regulāri, ne tikai tad, kad plūdi jau pārņēmuši. Mūsu sabiedriskajai televīzijai, ja tā grib būt par ietekmīgu instrumentu Latvijas tagadnē un nākotnē, nepietiek ar plāksteru uzlikšanu, jo plāksteri krīzes situācijā neko nelīdzēs. Ir nepieciešama attīstības procesu obamizācija, resp., nepieciešama sistēmiska pieeja, kurā būtu līdzsvarots risks rādīt jaunu, analītisku raidījumu bloku, ar balstīšanos pašas LTV labākajās tradīcijās. LTV ir nepieciešams savs Baraks Obama, ja nepietiek ideju, vajag kooperēties ne tikai ar NTRP, bet arī ar sabiedrības pārstāvjiem. Humanitārās vērtības pēc Otrā pasaules kara visā pasaulē nonākušas otrajā plānā, priekšplānā izvirzot tikai un vienīgi ekonomiskās vērtības. Šī bīstamā sasvere novedusi pie visaptverošas krīzes. Ja mēs negribam nogrimt, ir pienācis laiks iztaisnot sasvērušos vērtību kuģi, tai skaitā arī mūsu televīzijā, radio un citos plašsaziņas līdzekļos, bet vispirmām kārtām — mūsu domāšanā. Tas gan nekādi nav risināms, drastiski samazinot budžeta līdzekļus LTV un LR.