Kūtris gatavs iesaistīties Sudrabas kustībā

Cilvēki negrib dzīvot, kā dzīvoja līdz šim! Cilvēki vairs netic nevienam, viņi tikai cer! Tautai jau ir kļuvis vienalga, kas nāk pie varas! Cienījamā Sudrabas kundze ir drauds pašreizējai varai! Aicinu mūsu Latvijas gaišos prātus atbalstīt tautas kustību No sirds Latvijai! Sudrabas kundze ir viens no cilvēkiem, kas pildot savus amata pienākumus, visskaudrāk redzēja uzblīdušo un kroplo valsts varas mašinēriju no iekšienes. Tādēļ viņas vērtējumos ir vērts ieklausīties, neskatoties uz to, vai viņa spēs kaut ko valstī mainīt! Saku viņai lielu paldies par uzdrošināšanos! Lai viss iecerētais izdodas!!!

Ak Dievs, kur pat mūsu gaišās galvas var būt aprobežotas politiskajā tālredzībā! Vai tiešām Kūtra kungs nesaprot, ka katra jauna partijiņa mūsu latviešu politiskā spektrā palielina mūsu politiskās kapitulācijas briesmas? Ja viņš to saprot, tad tas ir noziedzīgs populisms kā visiem citiem sīkdibinātājiem!

Malacis Kūtrs,gaidīsim Sudrabas partijā.

Ha -Ha -Ha . Ar Muižnieces rīcību un patyrēšanu noziedznieci ST esi apliecinājis ,ka esi ļoti , ļoti godīgs tiesnesis un ļoti, ļoti jauks un patiess patriots Latvijai . Es tik ļoti ticu šim cilvēkam , kā nevienam citam . Ar Sudrabu , labs tandēms . Nu galīgā sviestā sagājuši tadi cilvēki kuri sevi parādijuši kā diženi , vareni tautai ,,mīloši ,, lai par tiem balsotu .

Paldies Dievam,vismaz kāda ļoti patīkama ziņa.Atbalstu no visas sirds.

Vieglas smiltis Kutrim!

Neveiksmīga bilde, bišķi atgādina tautu tēvu.

Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2007. gada 29. novembrī lietā Nr. 2007-10-0102 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Viktors Skudra, pēc divdesmit viena Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāta – Artura Krišjāņa Kariņa (pirmais, kas parakstījis pieteikumu), Solvitas Āboltiņas, Silvas Bendrātes, Ingrīdas Circenes, Ilmas Čepānes, Inas Druvietes, Ulda Gravas, Sandras Kalnietes, Arta Kampara, Ausmas Kantānes, Sarmītes Ķikustes, Gunāra Laicāna, Ainara Latkovska, Visvalža Lāča, Lindas Mūrnieces, Jāņa Reira, Einara Repšes, Ingūnas Rībenas, Annas Seiles, Kārļa Šadurska un Dzintara Zaķa – pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 2. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2007. gada 30. oktobrī tiesas sēdē izskatīja lietu „Par likuma „Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” un likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” 1. panta vārdu „ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam”. Konstatējošā daļa 1. 2007. gada 8. februārī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk – Saeima) pieņēma likumu „Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” (turpmāk – Pilnvarojuma likums). Likums paredz: „Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 21. augustā pieņemto Latvijas Republikas konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kā arī ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību, pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu.” 2. 2007. gada 19. martā Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 151 „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projekta par Latvijas un Krievijas valsts robežu parakstīšanu”. Ar rīkojumu tika noteikts, ka, pamatojoties uz Pilnvarojuma likumu, “kā arī respektējot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu [..] Latvijas Republikas vārdā līgumu paraksta Ministru prezidents Aigars Kalvītis”. 3. 2007. gada 27. martā Latvijas Republikas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētājs Mihails Fradkovs parakstīja Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu (turpmāk – Robežlīgums). Robežlīgums noslēgts, „savstarpēji cienot otras valsts suverenitāti un neatkarību, līdztiesību un teritoriālo vienotību, apliecinot uzticību ANO un EDSO principiem, atzīstot Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežas līgumtiesiska noformējuma labvēlīgu ietekmi uz labu kaimiņattiecību turpmāko attīstību” un „pamatojoties uz pušu labo gribu”. 4. 2007. gada 29. maijā Saeima Robežlīgumu ratificēja, pieņemot likumu „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” (turpmāk – Ratifikācijas likums). Ratifikācijas likuma 1. pants noteic, ka Robežlīgums „tiek pieņemts un apstiprināts, ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu”. 5. Pieteikuma iesniedzējs – divdesmit viens Saeimas deputāts – lūdz: 1) atzīt Pilnvarojuma likumu un Ratifikācijas likuma 1. panta vārdus „ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” par neatbilstošiem Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (turpmāk – Neatkarības deklarācija) preambulai un 9. punktam; 2) atzīt Robežlīgumu un Ratifikācijas likumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 3. pantam.... ...Pieteikumā apšaubīts, ka Satversmes 3. pants varētu būt pieņemts ar mērķi novērst Latgales iespējamo atdalīšanos no Latvijas. Latgales kongresā (1917. gada 26.–27. aprīlī) pieņemtie vēsturiskie lēmumi par apvienošanos ar pārējo Latviju un latgaliešu politisko partiju programmas neliecinot, ka pastāvējusi reāla Latgales atdalīšanās prasība. 5.5. Ar Miera līgumu Krievija uz mūžīgiem laikiem esot atteikusies no savām suverēnajām tiesībām uz Latvijas teritoriju, tostarp arī uz Pitalovas dzelzceļa staciju un citām Latvijai nodotajām Pleskavas guberņas teritorijām. Latgale Satversmes 3. panta izpratnē, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, sevī ietverot Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Jaunlatgales (Abrenes) apriņķus. Robežlīgums fiksējot Latvijas un Krievijas valsts robežu, ņemot vērā 1944. gadā notikušās valsts teritorijas izmaiņas, kuras veikusi Latvijas PSR valdība un kuras nav saistošas Latvijas Republikai. Taču Kūtris lēma savādāk!!!

Tad jau Kūtris būs vēl viens,kas šķel latviskās partijas-Nodevējs.