Lai nāk klauni

Grillo mums vēlreiz atgādina moderno parādību: komiķu svarīgo lomu mūsdienu politikā. Vēl pirms dažiem gadiem TV programma, kurā lielākā daļa meksikāņu meklēja politisko informāciju, bija The Morning Quickie, ko raidīja no pulksten 6 līdz 10 rītā. Vadītājs, intervētājs un galvenais komentētājs bija Viktors Truhiljo - labāk pazīstams kā klauns Broso - zaļā parūkā ar sarkanu gumijas degunu. Tieši klauns Broso bija tas, kurš atklāja plašu korupcijas skandālu bijušā Mehiko pilsētas mēra kancelejā. Kamēr stīvie televīzijas visziņi ASV prezidenta amata kandidātu debatēs uzdod parastos banālos jautājumus, kandidāti zina, ka pats svarīgākais ir izraisīt smieklus Deivida Letermana vai Džeja Leno komiskajos šovos. Jau vairākus gadus Amerikas liberāļi vēršas pēc politiskiem komentāriem pie vēl viena talantīga komiķa - Džona Stjuarta. Protams, komiskā izklaide politikā nav tikai mūsdienu parādība vien. Nerons bija slepkava, kurš saprata, ka viņam jāuzjautrina masas, lai gūtu tautas atbalstu. Sena tradīcija bija galma āksts, kuram bija atļauts kritizēt patvaldnieku, saldinot savus asos dzeloņus ar jokiem. Šīs tradīcijas atlieka ir gadskārtējās Gridirona kluba pusdienas Vašingtonā, kurās prese asi izsmej prezidentu. It īpaši ASV robežas starp šovbiznesu un politiku (vai pat reliģiju) vienmēr bijušas porainas. Līdzības starp varietē šovu, evaņģēlisku sanāksmi un partijas konventu ir pārsteidzošas. Eiropieši vīpsnā par amerikāņu politiskajiem saietiem kā par bezcerīgi vulgāriem. Patiesībā demokrātija prasa zināmu izrādīšanos un šiku; politiķiem jābūt pievilcīgiem vēlētāju masām, nevis tikai elitei vien, kura var atļauties ignorēt troksni un kņadu. Būt galīgi garlaicīgiem, sakot stundām ilgas runas, un neņemt vērā izklaides vērtību ir autokrātu privilēģija. Vienīgi komunistu vadoņi varēja piespiest savu tautu pirkt viņu kopotos rakstus, kas pilni ar pompozā stilā rakstītām kokainām idejām. Daudzu demokrātisko politiķu problēma mūsu dienās ir tā, ka viņi kļuvuši gandrīz tikpat garlaicīgi kā vecie komunistu autokrāti. Lielākā daļa, it īpaši Eiropā, ir profesionāli politiķi bez citas pieredzes, kā vien partijas mašīnu sviru spaidīšana. Lielākoties pazuduši spilgtie nebēdņi un dzirkstošie ideālisti, kuri mēdza atdzīvināt parlamentu politiku. Tāpat kā birokrāti, profesionālie politiķi ir apguvuši mākslu publiski nepateikt neko interesantu. Viņus vada tikpat profesionāli sabiedrisko attiecību speciālisti, spinošanas un televīzijā sakāmu citātu meistari. Šajās dienās, kad aiziet nebūtībā nopietnā laikrakstu žurnālistika, sekli televīzijas šovi, kurus salikuši kopā augsti apmaksāti programmu vadītāji, kuri paši nekad neizsaka nevienu oriģinālu domu un nekad negaidītu to no politiķiem, ir vienīgās vietas, kur profesionālie politiķi jūtas pietiekami droši stāties priekšā publikai. Rezultātā publika novēršas. Nekad kopš trīsdesmitajiem gadiem tautas neapmierinātība ar politiķiem Eiropā, ASV, kā arī Japānā nav bijusi tik spilgti izteikta. Tas ir bīstami, jo šādas emocijas galarezultātā var radīt nepatiku pret pašu liberālo demokrātiju. Vai tādā gadījumā nākotne pieder klauniem, anarhistiskajai blogosfērai, antipolitiķiem un populistiskajiem šovmeņiem, kuri izklaidē masas ar jokiem, divdomīgu runu un netaktiskumu TV kanālos, kuri dažiem no viņiem patiesībā pieder? Ja ietekmīgā TV politiskā komentētāja ar sarkano gumijas degunu panākumi ir pārmetums garlaicīgajiem un lišķīgajiem programmu vadītājiem, tad politiskie panākumi, ko gūst izklaidētāji, demagogi un sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri savu netaktiskumu pēdējos gados padara par tikumu, ir pļauka profesionālo politiķu šķirai, kuru viņi pasludina par nicināmu. To perfekti ilustrē izcilā šovmeņa Silvio Berluskoni nesenā atkārtotā ievēlēšana. Kaut gan neviens no iespējamajiem ASV prezidenta amata kandidātiem nespēj sacensties ar viņu māžošanās ziņā, ir vērojamas līdzīgas tendences. Džonam Makeinam izdevās uzvarēt savus tradicionālākos republikāņu sāncenšus, pasniedzot sevi kā pilnīgi atšķirīgu no viņiem - kā brīvdomātāju, kurš saka to, kas ienāk prātā, un kā "cietu riekstu", kurš prot piemiegt aci kā vecs siržu lauzējs. Baraks Obama, vismaz sākdams savu kampaņu, bija harismātisks kā reliģisks sektants un iekvēlināja pūli ar izcila sludinātāja retorikas dzirksteli. Tāpēc viņam izdevās apsteigt Hileriju Klintoni, perfekto partijas mašīnas operatori. Obamas kandidatūra zināmā mērā ilustrē problēmas, ar kurām tagad sastopas mūsu demokrātijas. Cilvēki neuzticas profesionāļiem. Taču klauna ievēlēšana arī nav atbilde. Laimīgā kārtā Obama apvieno šovmeņa talantu ar nopietnību tā, ka varētu iedvest jaunu dzīvību demokrātiskajā sistēmā. Taču viņš ir iedzīts īpatnējā dilemmā. Hilerijas nometne viņu kritizē kā seklu, netaktisku un uzkrītošu, un viņš ir pieklusinājis savu garīgās atdzimšanas retoriku un izturas nosvērtāk, piesardzīgāk un profesionālāk. Taču tas, iespējams, mazinājis viņa popularitāti, turklāt viņu nu apsūdz elitārismā. Šis ir gadījums, kurā mazliet vulgārāks šovbizness būtu tieši tas, kas vajadzīgs demokrātijai.u * Īens Buruma ir cilvēktiesību profesors Barda koledžā. Viņa jaunākā grāmata ir Slepkavība Amsterdamā: Teo van Goga nogalināšana un iecietības robežas (Murder in Amsterdam: The Killing of Theo van Gogh and the Limits of Tolerance) Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate