Piemēram, 11.augustā, kad Rīgas ielās notika gājiens Gruzijas atbalstam, policija neļāva izpausties ne iedzērušiem cilvēkiem ar provocējošiem saukļiem, ne uz domstarpībām noskaņotiem jauniešiem ar Krievijas karogiem. To, ka 13.janvāris būs citāds, varēja saprast vēl pirms pussešiem — Doma laukuma vidū atklāti tika cilātas pudeles, bet tuvumā nebija neviena policista, kas to būtu ieinteresēts pamanīt. Mītiņa norisei sekot nebija viegli, jo uz laukumu bija atgādāti cilvēki, kas negribēja un nevarēja klausīties — latviski viņiem bija iemācīti tikai divi vārdi: "Atlaist Saeimu!" Svilpa arī atlētiska auguma latvieši. Zinot, ka drošības policija ir spējīga noklausīties pat žurnālista telefona sarunas, šķiet vismaz dīvaini, ka neviens drošības policists rūpēs par savas valsts pilsoņu, Saeimas ēkas, dažādu īpašumu drošību nebija ieinteresēts mītiņa laikā kaut uz mirkli pastāvēt pašā laukuma centrā (pārvietoties starp cilvēkiem akcijas laikā varēja bez grūtībām), lai saprastu, ka te atrodas arī tādi cilvēki, kuri vairāk vai mazāk pacietīgi tikai nogaida viņus pilnīgi neinteresējošā mītiņa beigas. Turklāt iereibušākie no viņiem pat paši sev skaļi atgādināja, kāpēc ieradušies Vecrīgā — dauzīt logus. Bet mūsu drošības sargātājus pat nespēja uzrunāt pirotehniskie sprādzieni, kas bīstami nograndēja divās laukuma vietās. Šķiet, ka tovakar bija nolemts atļaut pārkāpt sarkano līniju, par kuras šķērsošanu nākamajā rītā paziņoja iekšlietu ministrs: "Pēc vakardienas notikumiem situācija Latvijā vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija iepriekš." Bet kāda tā būs? Pilnīgi noteikti ne tāda, kādu to gribētu redzēt Godmanis, kurš saka: "Mēģinājumi atkal iet un aicināt netiks pieņemti." Cilvēki arī turpmāk gan aicinās, gan pulcēsies, gan paudīs savu viedokli, un demokrātiskā valstī viņiem to nevarēs aizliegt pat Godmanis. Taču, lai tie, kuriem nupat ļāva pārliecināties, ka arī Latvijā var gan ķieģeļus mētāt, gan mašīnas gāzt, gan veikalus demolēt, katru turpmāko cilvēku kopā nākšanu nesagribētu izmantot savu mežonīgo tieksmju īstenošanai, vismaz vienā jautājumā ir nepieciešama visas Latvijas sabiedrības vienprātība (ieskaitot gan opozīciju, gan koalīciju). Proti, jautājumā, ka mēs neesam viņi. Un tas nozīmē ne tikai to, ka mēs esam pret vardarbību, bet arī pārliecību gan par sevi, gan citiem, ka piedzērušos puišus ar ķieģeļiem savās interesēs neviens un nekad neizmantos. Kā arī apziņu, ka policija provokāciju riska gadījumos nevis operēs ar tiem spēkiem, kuri ir tās rīcībā (kā atzina policijas amatpersona), bet tās rīcībā vienmēr būs tādi spēki, lai kontrolētu situāciju. Tieši tā, kā tas Latvijā bija pirms 13.janvāra.
Laila Pakalniņa: Aiz līnijas
Organizējot darbu 13.janvārī, policija esot ņēmusi vērā, ka iepriekšējās akcijas esot bijušas miermīlīgas, bet ne informāciju par gaidāmajām provokācijām, kas bija policijas rīcībā. Šāds secinājums izriet no iekšlietu sistēmas amatpersonu teiktā. Taču līdzšinējie protesti notika mierīgi ne jau vienkārši tāpēc, ka latviešu tauta ir dziedoša un apzinīga, bet ļoti lielā mērā arī tāpēc, ka policija šajos pasākumos profesionāli novērsa provokāciju iespējas un sadursmes.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.