Laila Pakalniņa: Aizejot neaiziet

Taču, neskatoties uz to, ka iemesls Lagzdiņa aiziešanai tik tiešām bija nopietns, ar aiziešanu deputāts patiesībā bija domājis palikšanu uz vairāk nekā trim gadiem. Tā, neskatoties uz absolūtu morālu un politisku bankrotu, un acīmredzot saprotot, ka vēlētāji par viņu nebalsos vairs nekad, deputāts nolēma aizejot palikt Saeimā, kamēr vēl skaitās tajā ievēlēts. Vaicāts, vai pēc aiziešanas no politikas, viņš rakstīs memuārus, Lagzdiņš sacīja, ka to rādīs laiks. Protams, neviens no mums nevar būt īsti drošs par to, ar ko pēc trim gadiem nodarbosies. Taču nav iemesla neticēt Raimondam Paulam, ka aizgājis no Saeimas viņš nodarbosies ar daiļradi. Nesen Pauls kārtējo reizi publiski paziņoja, ka viņam pietiek un viņš aiziet no politikas, taču šoreiz "spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams". Viņa arguments -— 74 gadu vecums — ir cienījams. Turklāt Paulam esot apnicis "regulāri dabūt ar lietussargu pa galvu". Tomēr, neskatoties pat uz šiem iemesliem, visiem, kas uzskata, ka Paula mūziķa talants ir daudz iespaidīgāks par politiķa spējām, prieks vēl jāpataupa. Komponists iešot prom no politikas pēc diviem gadiem, bet precīzāk pat vairāk nekā diviem gadiem, jo Paula paziņojums attiecas tikai uz līdzdalību nākamajā Saeimā. Taču jau tagad mēs esam brīdināti. Turklāt pēdējās dienās mēs esam brīdināti arī par to, ka Dzintaram Jaundžeikaram ir radušās pārdomas par jautājumu, vai tas, kas notiek politikā, ir tā vērts, lai tajā darbotos, saņemtu apvainojumus, bet ļoti maz ko varētu ietekmēt. Viņam pieder vārdi: "Un vispār es domāju, vai neatteikties no mandāta un neiet projām". Ņemot vērā to, ka Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs par sevi saka: "Es parasti visu sakārtoju un tad aizeju", bet Satversmes aizsardzības biroju viņam nav izdevies sakārtot atbilstoši saviem priekšstatiem (par SAB vadītāju atkārtoti ievēlēts Jānis Kažociņš, kura iespējas vadīt šo iestādi Jaundžeikars publiski apšaubīja), varētu domāt, ka tik drīz Jaundžeikars no Saeimas prom neies. Taču deputāta publiskās pārdomas par aiziešanas iespējamību un principiem var arī izrādīties liekas — Jaundžeikara deputāta statuss ir "mīksts": Saeimā viņš aizvieto LPP/LC ministrus. Tādejādi, ja Šlesers izdarītu to, uz ko jau labu laiku viņu spiež kaut vai tikai Valsts Kontroles atklājumi, t.i., demisionētu, Jaundžeikaram no Saeimas būtu jāaiziet bez jebkādiem paziņojumiem par aiziešanu. Iespējams, tāpēc viņa domas mums drošības pēc jau laicīgi darītas zināmas. Taču arī uz demisijām tajā īpašajā dimensijā, kur atrodas Latvijas valdība un parlaments, attiecas kaut kāda īpašā, tās dimensijas loģika. Ja par kādu pilnīgi bankrotējušu un sabiedrības uzticību zaudējušu amatpersonu šķiet, ka tai loģiski jau sen ir jābūt prom, tad patiesībā parasti tā joprojām sēž savā krēslā, nepieciešamības gadījumā paziņojot, ka ir uzņēmusies politisko atbildību. Tā Dagnija Staķe pēc traģiskākā ugunsgrēka Latvijas vēsturē, kad sociālā aprūpes centrā sadega 26 valstij uzticēti cilvēki, savā krēslā pasēdēja vēl astoņus mēnešus. Viņa atkāpās no amata tikai tad, kad Kalvīša valdības gals bija nepārprotami saredzams (turklāt Kalvītis demisionējošo ministri palūdza pastrādāt līdz pašam galam). Par to, kāpēc viņa neaizgāja tad, kad bija jāaiziet, Staķe teica: "Toreiz bija milzīgs sabiedrības spiediens, ka ministrei jāatkāpjas, taču es uzskatīju, ka man jāpaliek amatā, līdz jautājums par jauna projekta izstrādi tiek atrisināts". Runa ir par jauna pansionāta būvniecības projektu (cik zināms, vēl tagad bijušajiem Reģu iemītniekiem cerība beidzot atkal rast patstāvīgu mājvietu ir ļoti nekonkrēta). Savukārt pats sabiedrības neuzticības rekordists Aigars Kalvītis, tad, kad nu nekādi vairs nebija iespējams palikt premjera amatā, tur tomēr palika vēl veselu mēnesi. Viņš paziņoja prezidentam, ka demisionēs, bet vēlāk — 5. decembrī. Tā daudzi no viņiem turas vēl šobaltdien -— aizejot neaiziet. No viņiem viņu dimensijā mēs atšķiramies ar to, ka pat tad, kad izjūtam sarūgtinājumu par viņu attieksmi pret mums, mēs nevaram paziņot par aiziešanu. Jo te — mūsu mājas.