Varbūt to kopējo briesmu un spēka sajūtu, kas liek apzināties brīvības vērtību, tagad satiekot cilvēkus ar baltām rozēm rokās dienā, kad krievu lidmašīnas jau atkal met bumbas uz Gruziju, var salīdzināt ar to nepieciešamību būt kopā, kas mūs pulcēja 1991.gada janvārī uzreiz pēc tam, kad padomju specvienības bija nosmērējušās lietuviešu asinīs. Un lielākā šo mūsu satikšanās atšķirība nav gadalaikā, bet gan faktā, ka tagad ar mums kopā ir arī tie, kuri toreiz vēl bija ļoti mazi vai pat vispār nebija vēl dzimuši. Turklāt teksts "mēs ar sīko esam pie Brīvības pieminekļa, gājienā par Gruzijas neatkarību", ko jauns vīrietis runāja mobilajā telefonā, ne vien atsauc atmiņā barikāžu laikā pie telefona būdiņas dzirdēto: "Ved šurp bērnus! Viņiem tas ir jāredz!", bet ļauj noticēt, ka vēl pēc gadiem, ja vajadzēs, arī "sīkais" negaidīs un apliecinās savu izpratni par lietu normālo kārtību pat tad un jo vairāk tad, ja lielām Eiropas amatpersonām nebūs pārgājis brīvdienu sindroms un bailes no Krievijas.
Laila Pakalniņa: Ar baltu rozi
Ir (atkal) pienācis laiks būt kopā. Jo, vienreiz pavizinājusies ar tankiem citas neatkarīgas valsts teritorijā, vienreiz to pabombardējusi un paslaktējusi tur cilvēkus, bet nesaņēmusi tūlītēju apsaukšanu un nosodījumu no ietekmīgām starptautiskām organizācijām, Krievija, iespējams, to gribēs darīt vēl un vēl. Ir kļuvis skaidrs, ka iestāšanās ES un NATO pati par sevi vēl nenozīmē drošību. Ir izrādījies, ka drošība sev un saviem draugiem ir jāprasa. Ir jāapliecina, ka mēs vēlamies, lai valsts suverenitāte arī nozīmētu valsts suverenitāti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.