Taču, notiesājot Zebrenes bāriņtiesas priekšsēdētāju (Dobeles rajona tiesa viņai piespriedusi nosacītu brīvības atņemšanu uz vienu gadu), vismaz beidzot ir oficiāli pateikts, ka bāriņtiesa nav darbavieta, kurā vienkārši sēdēt, jo neinteresēšanās par to, kur mazs bērns regulāri gūst ievainojumus, ir noziegums. Kā zināms, Zebrenē patēvs bija tik ilgi sitis trīsgadīgu puisīti, kamēr vienreiz nositis. Diemžēl šī nav vienīgā situācija Latvijā, kad amatpersona būtu varējusi glābt kāda bērna dzīvību, bet nav to darījusi. Tā, piemēram, Ceraukstes bāriņtiesa neiedomājās par to, ka 11 gadu vecā Daina varētu būt apdraudēta tāpēc, ka no cietuma iznācis tēvs maniaks, par kura varmācību zināja teju viss ciems. Tagad Daina ir nogalināta, neskatoties uz to, ka Latvijā ir bāriņtiesas institūcija, lai viņu un citus bērnus nosargātu. Turklāt par visiem tiem gadījumiem (vismaz par to, ka tāds nav tikai viens gadījums), kur bāriņtiesu bezdarbības dēļ cieš bērni, atbildība beidzot būtu jāprasa arī no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, kuras (funkcionālajā) pārraudzībā saskaņā ar likumu bāriņtiesas atrodas. Lai gan bērnus var izmantot priekšvēlēšanu reklāmu kampaņās, piketu viņi paši sarīkot nevar. Pat tad, ja viņus sit un nav neviena, kas aizstāvētu viņu tiesības uz dzīvību.
Laila Pakalniņa: Atbildība par bezatbildību
Ar vienu notiesājošu spriedumu par valsts amatpersonas bezdarbību, protams, vēl nebūs pielikts punkts situācijai, kad pēc kārtējā bērna piekaušanas, izmešanas pa logu vai nosišanas bāriņtiesas pārstāvis stāstīs, ka ģimene nav bijusi nelabvēlīga un par vardarbības iespēju iepriekš nav radušās pat aizdomas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.