Laila Pakalniņa: Bērni nelido

_J_ Es Jums piekrītu. Manuprāt ,tāds jēdziens, kā katra indivīda personīgā atbildība izzudis, diemžēl. Vecāki nepieskata bērnu - valsts vainīga. Kā aptrakuši ņēma kredītus - valsts vainīga. Laukos nestrādā, bet dzer liela daļa - atkal valsts vainīga. Protams, nevar visu dzīvē izplānot, bet domāt nedaudz uz priekšu par sliktu nevienam nenāktu. Starp citu, Luksemburgā, ja līdz 10 gadu vecumam bērnu atstāj bez uzraudzības, draud reāls sods. Un nosūdzēs kaimiņi, aci nepamirkšķinot.

ziniet, nevajag krāmēt visu atbildību uz sievietes pleciem, redz, mātes instinkts izzūdot. Sieviete nevar pavilkt visu.

Beernus var radiit tikai TAD, kad ir par 100% skaidrs, ka apstaaklji vinju audzinaashanai (un attieciigi veseliibai) buus piemeeroti. Tie ir ar neko nepamatoti vārdi un tikai vārdi bez seguma. Dzīvē tā nekad nenotiek. Tu iemīlies, apprecies, radi bērnus un tad sagrūst PSRS un pēkšņi tu vairs nedzīvo sociālismā, bet gan mežonīgajā kapitālismā. Kurš gan to būtu spējis paredzēt savā 100% garantētajā plānošanā? Vai nu Jūs J. esat ļoti jauns un tāpēc vēl dzīvi neiepazinis maksimālists vai arī apskaužams veiksminieks, kam personīgā veiksme neļauj saskatīt dzīves daudzkrāsainību vai arī Jums vienkārši pietrūkst spējas just līdzi. Dzīve ar to arī ir skaista, ka tā nav iepriekšparedzama, saplānojama un viss, ko tu dari, ir vairāk vai mazāk risks. Cilvēkam katra diena uzliek kaut vienu pārbaudījumu, kurus pārvarot veidojas dzīve. Ja visi plāni sagrūst, tad jābūt gatavam tos mainīt vai radīt jaunus. Man nevajadzēja, lai valsts uztur vai aprūpē mani un manus bērnus, to vienmēr esmu darījusi pati. Man vajadzēja, lai valsts nodrošina likumu izpildi. Nevis kā piem. kad tiesu izpildītāji mani pierunāja atteikties no alimentu piedziņas lietas, jo viņi lūk gadiem nevarot atrast nemaksātāju. Man pazīstams zviedrs alimentus maksā zviedru valsts apdrošināšanas kasei, kura tos izmaksā bērna mātei. Šī kase katru mēnesi bērnam nepieciešamo summu izmaksātu arī tad, ja tēvs nemaksātu, bet alimentu piedziņu no tēva veic pati kase. Tas ir bērnu labā, lai viņiem pēc iespējas mazāk būtu jācieš pieaugušo problēmu dēļ. Ja man būtu bijuši garantēti alimenti, man būtu bijis vieglāk paņemt brīvu dienu slima bērna kopšanai. Un tēvam nebūtu bijis jāslapstās no mums, ja viņš zinātu, ka nekur no atbildības nespruks - valsts attiecīgā iestāde atradīs. Ne tikai atradīs, bet arī palīdzēs un izmaksās alimentus bērniem arī tad, ja tēvam šobrīd nav darba un nav ienākumu, par ko gan pēc tam paņems kādu procentu pa virsu. To es saucu par valsts atbalstu saviem pilsoņiem

Paldies dievam, mani bērni tagad jau izauguši, tapēc varu priecāties, ka nav notikusi kāda no aprakstītājām nelaimēm.Par valsts atbildību gan varu daudz pateikt.Atmodas sākumā bija tautas pacēlums un arī dzima daudz bērnu.Varēja rēķināties, ka bērni būs mūsu nākotne. Ko izdarīja Godmaņa valdība.Sagrāva visu iedzīvotāju labklājību, bet visvairāk cieta ģimenes ar bērniem. Salīdzinot ar šo laiku hipotekārajiem kreditiem, bērnus nevar atdot atpakaļ kā dzīvokļus. Nevelti pēc tam bija demografiskā bedre.Ja tā laika bērniem nav Dzimtenes mīlestība, tad es viņus saprotu.

Kā jums šķiet, kas būtu jadara kad tevi uzrunā pēc alkohola smirdošs un ar smēķi zobos "tētis" bet dažkārt " māmiņa" žēlojoties, ka nav naudiņas lai visu vajadzīgo bērniņam iegādātos. Kas ir vispirms, vai trūkums, kas noved izmisuma dzeršanas postā, vai otrādi , dzeršana un smēķēšana , kas rada nabadzību. Domāju , ka daudzi zin tadas "ģimenītes", bet nekā, likums atļauj. Bet kad notiek traģēdija, tad pļāpā, ka nav bijusi nelabvēlīgo ģimeņu uzskaitē. Tas man atgādina praksi ar alkoholiku uzskaiti. Cilvēks , kas nācis pie prāta un meklējis palīdzību pie dakteriem, nokļūst uzskaitē, kas turpinas vēl diezgan ilgi pēc dzeršanas beigšanas. Tas dažkart traucē, piem šoferu medkomisijā. Bet, kas neiet pie ārstiem, bet, kad nāk kāda kontrole , nomazga muti , tam viss kartība un tas atkorķē nākamo tiklīdz durvis aiz kontroliera aizvērušās. Es rakstu, ko noteikti zinu.

Pirmkārt, par bērnu ATBILD viņa vecāki, par viņa drošību, par to, lai bērniņš būtu paēdis, apģērbts un lai pirms miedziņa pasaciņa tiktu nolasīta. Protams, grūtībās nonākušām vientuļām māmiņām jāpalīdz, bet, ja ir abi vecāki, nekādas ekonomiskas grūtības nav attaisnojums. Ja es redzēšu, ka mans bērns mirst badā, es kaut vai banku aplaupīšu...

Protams, sodi ir nepiecieshami - vairumam cilveeku atbriivotiibas apstaakljos aug "pofigisms"

Valsts var radīt situaciju, kad cilveki kļūst saprātīgāki. Kaut vai bailes no represīva atbildības pieprasijuma. Tas ir tā ka ar zagšanu. Vairums nezog pārliecības dēļ, bet daudzi bailēs no soda.

vim Beernus var radiit tikai TAD, kad ir par 100% skaidrs, ka apstaaklji vinju audzinaashanai (un attieciigi veseliibai) buus piemeeroti. Savaadaak... tiekiet pashi galaa. Gadiijumi ir dazhaadi, piekriitu, tachu cilveekam sava nasta jaanes pasham - to nevar pilniiba uzkraut uz valsts pleciem, valsts var tikai paliidzeet, tachu arii sheit daudz kas atkariigs no pashiem pilsonjiem, kaut vai tas, vai vinji maksaa nodokljus. Daudzi nemaksaa, bet arii tad atrod speekus, lai paarmestu valstij, ka taa nenodroshina sho un nenodroshina to.

Ne jau svētais gars vainīgs pie bērna nākšanas poasaulē. Tāpēc atbildība jāprasa no ABIEM vecākiem. Nedrīkst tā būt, ka mātei vienai jagada par bērniem. Ja tēvs gājis boja, tad cita lieta. Bet ko lai dara kā man zinams vienā kompanija , kad matei seši bērni un nezin no kā katrs,. Ko tad?Un vienalga, ja nolemj tadu nopietnu pasakumu ka cilveka radīsanu, jabut kaut kadam segumam. To nedrīkst tā nejauši, jau iepriekš nolemjot mazuli ciešanam.

Nezinu kāpēc, vienīgi zinu, ka mātes instinkts atvien vairāk izzūd. Varbūt tas ir daudzo kārdinājumu iespaidā, bet varbūt kas cits, bet protams ne jau grūta dzīve, grūtie materiālie apstakļi vainīgi pie degradacijas.

Pieņemsim, ka Jums taisnība. Un tālāk? Kā Jūsu taisnība palīdz atrisināt cietušo bērnu problēmas? Darbos, ne vārdos. Varbūt varat nodefinēt bezatbildību? Iedomājaties situāciju , ka strādājoša mamma viena audzina divus bērnus, nesaņem nekādus alimentus, bērni iet bērnudārzā. Viens piecgadīgais saslimst un tāpēc nevar tikt vests uz bērnudārzu. Strādājošā mamma, atstāj slimo bērnu vienu mājās un dodas uz darbu, gan ik pa pāris stundām atskrienot uz mājām apraudzīt mazo. Bezatbildīgi, vai ne, jo ko tik visu viens piecgadnieks nevar sadarīt to pāris stundu laikā? Ko teiksiet sievietei, kura baidās pazaudēt darbu - vienīgo gimenes iztikas avotu... Liksiet viņu cietumā, atņemsiet viņai vecaku tiesības? Un kad - kad kāds nosūdzēs vai kad tiešām kaut kas būs noticis?

Un pilnīgi piekr'tu pa valsts karu. tikai pret o valsts karo? manā skatījumā pret visiem tiem, kuriem valasts no budžeta maksā algu. valsts - tie ir ierēdņu armija, kuri lemj - tam dosim(padomēm, deputātiem, ministriem, aģentūrām), bet tiem tur - zinātniekiem, skolotājiem, māmiņām ar bērniem u.c. liekēžiem nav nekādas vajadzības grūst"dzīvu naudu rīklē". Ko viņi labu dara? Ta' neko! Un bērniem? - vai tad tie ir cilvēki? Uz tiem jau nu gan var taupīt. Ko tad viņi labu dara? - nu arī - ta' neko!

Šajā sarunā par bērniem, kuri nelido, bet krīt, varētu jau nerunāt par Valsti, par valsti pārstāvošiem ierēdņiem. Bet tās kopsakarība - bērni kā pamesli, bērni kā pieaugušo verbālās agresivitātes objekti, bērni kā izmēģinājuma trusīši dažādās skolu reformās jau sākot ar Piebalga iniciat'vām. utt. Šī varbūtējā reforma, lai par katru cenu ietaupītu - ;šoreiz reāli uz mazo bērnu izglītības un emocionālās veselības rēķina. reāli BĒRNI mūsu valsts ierēdņiem ir tik maznozīmīga lieta! Tikpat maznozīmīgi viņim liekas mūsu zinātnes varbūtējie sasniegumi - atņemot zinātnes budžetam 10 - iem tūkstošus jau pie pirmās budžeta apcirpšanas. Tālāk par varmācību skolās - jā, tā ir pārprasta vecāku brīvās audznāšanas metode, kā viņi izprot brīvo audzināšanu. Tā jau ir visatļautība, nevis brīvā audzināšana. Sekas ir redzamas dokumentāli 18 vsk. LNT parādītajā sižetā. Un vēl - atgriežoties par iepriekšējo informāciju, kas skar apspriešanai iecerēto pirmsskolas izglītības jauno reorganizācijas plānu . Kaut ko tik tuvredzīgu atkal var sagaidīt tikai no nemaņas agonijā , prātu aptumsumā izdomātu gājienu - lai tikai ierēdņi, kuriem būtu jāatstāj savi uzpūstie štati, rādītu darba imitāciju. Arī bērnu agresija rodas no bērnu pārblīvētām grupām (tagad 24 bērni uz vienu pedagogu).pamēģiniet jūs,, komentāru lasītāji , iedomāties sevi 50 km2 telpā, 24 gab., visi grib būt uzklausīti, visi grib kaut ko darīt, visiem nepieciešams mīļums, visiem vajag čurāt, paraudāt, zīmēt, vingrot, ēst. Visu kā dzīvē. Bet - visiem reizē! Un 2 - 3 - 4 - 5 - gadu vecumā! Un palīdzēt jau var tikai tas viens pedagogs. Un šie ierēdņi sola, ka tagad būs tikai uzraudzība, jo kāda krīzē apmācība? Kāda krīzes situācijā kādam daļa gar bērna mīļumu? Ka tik dzīvi atdoti vecākiem un beigta balle! Jo ir taču krīze! Man liekas , ka IZM un sociālo lietu ministrijas ierēdņiem ir krīze galvās! pēc būtības!

Valsts rada klimatu tādai attieksmei, nepieprasot pienācīgu atbildību no bezatbildīgajiem, kas vairo cietsirdīgu paviršību. Slikta dziive, apkaarteejo alkoholisms, slikta valdiiba u.t.t. nevar buut par pamatu tam, lai maate nepieskatiitu, neaudzinaatu savu beernu... Ir bijushi arii sliktaaki laiki, atliek vien pajautaat saviem veciemteeviem un vecaamaateem.