Un sākts arī runāt par to, ka pēdējā laikā zvejnieki no jūras vilkuši ārā tonnām šādu lūžņu — kuģi tikuši speciāli pielāgoti kabeļu ķeksēšanai. Un tādējādi plašākai apjēgšanai atklājies jūras valsts Latvijas zvejniecības (kultūras) izmisums. To, ka kuģi tad, kad iztērēti nozvejas limiti, dodas selgā pēc vērtīgiem mēsliem, ir grūti novērtēt citādi. Un tad jūra kļūst viegli pielīdzināma lielai izgāztuvei, bet zvejnieki tiem ļaudīm, kas pārtiek no tā, kas citiem paliek pāri. Cita starpā, arī krāsainā metāla lūžņiem, kas deviņdesmitajos gados nodrošināja visai pārtikušu dzīvi nelegālo atkritumu šķirotāju hierarhijas augtākajam slānim. Bet nu jau vairākus gadus ap Latvijas izgāztuvēm apjozti žogi — arī tāpēc, ka publiski pieejamā mēslu vērtība ir apzināta un privatizēta. Bet par jūru. Ja metāla zveja neapdraudētu cilvēku dzīvības un ja kabeļu ķeksēšana no jūras dibena nebūtu svešas mantas piesavināšanās, tad padomju laikos piecūkotās Baltijas jūras attīrīšanu varētu tikai apsveikt. Taču, lai legalizētu šo biznesu, izsniedzot atļaujas firmām ar speciāli pielāgotiem kuģiem tajā darboties, droši vien vajag mazāk valstiskas gribas, nekā sakārtot un attīstīt kalnu tautām svešo zvejniecības nozari. Šobrīd vērtīgu mēslu pilna, jūra tomēr nav izgāztuve, kam apvelkams žogs. Tāpēc no zvejnieku pārkvalificēšanās par bomžiem var zaudēt ne tikai zvejnieki.
Laila Pakalniņa: Izmisums
Beverīnas nogrimšana, protams, ir saistīta ar lielu izmisumu. Turklāt mērogā daudz lielāku, nekā sākumā šķiet. Cilvēki, neskatoties uz brīdinājumiem par vētru, devās jūrā (pazudušo zvejnieku radinieki televīzijā stāstīja — īpašnieks pratis pierunāt), jo gribēja nopelnīt. Taču pat tad, ja maz ticamā kārtā izrādītos, ka kuģa stabilitātei lielajos viļņos nav traucējusi nenostiprinātā vara ruļļu krava, tas, ka Beverīna nezvejoja zivis, bet par tām dārgākos vara kabeļus, ir pierādīts.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.