Iespēja, ka tauta varētu šodien nobalsot par to, ka vēlas sev tiesības atlaist Saeimu, patlaban valdošajās aprindās tika uztverta tik personīgi, ka koalīcijas partiju pārstāvji — gan amatpersonas, gan parasti vecbiedri — ne vien atļāvās atklāti aicināt cilvēkus neizmantot savas tiesības un referendumā nepiedalīties, bet arī piedraudēt ar visu, ar ko vien latviešu tautai var piedraudēt — sākot ar krievu valodu kā otro valsts valodu un beidzot pat ar 18.novembra Latvijas sagraušanu.
Patiesībā iznāca, ka Latvija var pastāvēt tikai ar nosacījumu, ja vara valstī pieder tikai tiem, kam tā pieder šobrīd. Un sargi, tauta, šo zemi no sevis un savām tiesībām tā, kā sargātu to no ienaidnieka!
Lūk, premjers uzskata, ka tad, ja tauta tiks pie tiesībām atlaist Saeimu, kas nestrādā tās interesēs, Saeima vairs nespēs pieņemt svarīgus lēmumus (apstiprināt budžetu, pašvaldību reformu utt.). No Godmaņa puses tā ir ja ne atklāta, tad gandrīz vai atklāta atzīšanās, ka Saeima šobrīd tik tiešām strādā kāda cita, bet ne sabiedrības interesēs. Turklāt premjers tādu parlamentu, kas būtu atkarīgs no vēlētāju gribas un tātad vienkārši pārstātu funkcionēt kā balsošanas mašīna, ir nosaucis par "sašūpotu parlamentu".
Ir, protams, vienalga, vai Gundars Bērziņš no TP raksta Godmanim no LPP/LC priekšā argumentāciju vai tieši otrādi — nošpiko to no premjera, bet abi divi vienā balsī stāsta, ka Saeimas vēlēšanas nav melnraksts, bet tīrraksts. Un pēc tam viss — kā nu tur ir sablēdīts, tā lai paliek. Savukārt Gundars Daudze no ZZS nevis vienkārši aizņēmies to daļu no TP paziņojuma presei, kas draud vēlētājiem ar Latvijas pārkrievošanu pozitīva referenduma rezultāta gadījumā, bet pievienojis tai īpaši emocionālu ievadu: "Ja šajā sestdienā vairāk nekā puse no balsstiesīgajiem nobalso par šiem Satversmes grozījumiem, tādā gadījumā nākamajā rītā mēs pamodīsimies pavisam citā Latvijā."
Taču, lai cik līdzīgi par referenduma postu runātu koalīcijas pārstāvji, visvairāk viņus vieno nu jau klaji pausta pārliecība, ka Latvijas valsts ir un tai arī turpmāk ir jāpaliek šķirtai no latviešu tautas, jo valsts ir tāds politekonomisks nodibinājums, kas pastāv viņu saimnieku un viņu pašu interesēs. Vai vienkāršāk — valsts ir viņi. Par to liek domāt gan Godmaņa vārdi, ka "ārkārtas vēlēšanas šajā situācijā ir nepieļaujamas no valstiskā viedokļa", gan Gundara Bērziņa pārliecība par to, ka, dodot tautai tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu, "tiek noārdīta 18.gadā izveidotā valsts". Un, ja kāds to vēl nesaprot un no krieviem nebaidās, tad lūdzu — "referenduma pozitīva iznākuma gadījumā lata devalvācijas riski būtiski palielinās" (Gundars Bērziņš).
Šonedēļ novērotais varas aptumsums — tas, ka amatpersonas un varas partiju biedri parādīja, ka var atļauties piedraudēt tautai ar visu ko, tai skaitā valsts pastāvēšanu, krāšņi apliecināja, ka situācija Latvijā ir jāmaina. Tieši jāmaina, nevis jātic, ka to ir ieinteresēti darīt tie, kuri pēdējā gada laikā mūs ir uzrunājuši divreiz. Pirmoreiz viņi vēlēja, lai mēs savelkam jostas, otro reizi — lai mēs nepiedalāmies referendumā par savām tiesībām. Turklāt ar šo aicinājumu nepiedalīties viņi faktiski mēģina mūs tuvināt savu draudu piepildījumam — tam, ka vairākumam būs jāpakļaujas mazākumam. Lai to panāktu, valdošajam mazākumam nav pat jāgroza Satversme. Vienkārši jāpanāk, lai valstī vienaldzīgo ir vairāk nekā to, kuriem rūp tas, kas Latvijā notiek.
Tāpēc šodien uz balsošanas iecirkni līdzi jāņem ne vien pase, bet arī radi, draugi un kaimiņi. Mums nav jābaidās no tiem, kuri balsos "pret" Satversmes grozījumiem, kas dotu tautai tiesības atlaist Saeimu. Bīstama ir mājās sēdoša vienaldzība. Jo neatkarīgi no tā, vai tāda vienaldzība ir nodzerta pārliecība vai dzīves stils, tā vienmēr būs izdevīga tiem, kuri aicina mūs savilkt jostas ne vien ap vēderu, bet arī ap sirdsapziņu. Tādā Latvijas sakārtošanas procesā, kāds ir ērts viņiem, mēs, protams, esam lieki. Taču mēs esam svarīgi cits citam. Jo mēs esam tauta. Būsim šodien kopā!