Ne jau par Jauno vilni, vai to, ka Zatlers bija vienīgais Baltijas valstu prezidents, kurš aizlidoja uz olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, bet neaizlidoja uz Tbilisi.
Ak, kāpēc gan šiem ziemeļnieciski noslēgtajiem, savrupajiem un par lēnīgajiem nodēvētajiem kaimiņiem uz visu, kas pār mums nāk, izdodas reaģēt ātrāk, precīzāk un, galvenais, ne vien saglabājot pašcieņu, bet to vēl vairāk nostiprinot? Varbūt tieši diskusijas par Eirovīzijas iespējamo boikotu beidzot ļauj mums saprast, ka atbilde uz šo mokošo jautājumu nav meklējama kaut kādā mistiskajā Igaunijas fenomenā. Ne jau tas mūs šoreiz atšķir, ka pirmie ierosinājumi boikotēt Maskavas Eirovīziju, atskanēja tieši no Igaunijas, kur cita starpā arī tika rosināts nopietni domāt par to, vai Krievijai par Gruzijas okupēšanu nav jāatņem iespēja rīkot Sočos olimpiskās spēles. Bet gan tas, cik "eleganti" ar šī kaimiņu priekšlikuma radītajām neērtībām tika galā Latvija, proti, LTV sabiedrisko attiecību nodaļas paziņojumā tika norādīts, ka "konkursa īpašnieks nav Latvijas televīzija, bet gan Eiropas raidorganizāciju savienība (EBU), tāpēc šādu lēmumu — rīkot vai nerīkot konkursu Maskavā — var pieņemt tikai un vienīgi EBU". Turklāt LTV ģenerāldirektora vietnieks teicis: "LTV savu nostāju kultūras nošķiršanā no politikas jau ir apliecinājusi ar piedalīšanos konkursā Piecas zvaigznes, kas šonedēļ notiek Sočos" (cita starpā, šā konkursa reklāmas parādīšanu uzreiz pēc LTV žurnālistu veidotā raidījuma par Gruzijā redzēto vājprātu pierāda, cik "veiksmīgi" LTV politiku nošķir no kultūras). Gribētos, protams, kļūdīties paredzējumā, ka, ja nepieciešamība spiedīs kaut ko teikt par to, vai Krievijas pilsēta ir cienīga kļūt par olimpisko spēļu mājvietu, LOK varētu nākt klajā ar stipri līdzīgu paziņojumu — par visu atbild SOK, mēs tikai dalām brīvbiļetes bankrotējušiem premjeriem un viņu bērniem. Un, protams, viss (kultūra un sports tai skaitā) ir šķirts no politikas.
Lai vai kā, bet vismaz LTV ir atklājusi, ka mēs no igauņiem atšķiramies ar to, ka viņi paši par sevi atbild, bet par mums atbild kāds cits. Šinī gadījumā EBU, kuras vārdā Svante Stokseliuss jau ir pateicis: "Ja mākslinieku un delegāciju drošība ir nodrošināta, nav nekāda pamata mainīt norises vietu."
Taču tas, ka LTV pakļaujas EBU, protams, nenozīmē, ka mums katram ir liegts atbildēt par sevi līdzīgi tam, kā to dara cilvēki Igaunijā. Katram dziedātājam, kurš ir pārliecināts, ka no (Krievijas) politikas cieš ne tikai (Krievijas) politiķi un ka tad, kad cilvēkam ir liegta iespēju mierīgi dzīvot savās mājās un savā televizorā skatīties kaut Eirovīziju, nevar apgalvot, ka politika no Eirovīzijas ir šķirta, vēl joprojām ir tiesības savu dalību nacionālajā atlases konkursā atcelt uz gadu, kad konkursa mājas vairs nebūs Maskava.
Turklāt šobrīd, kad Krievija dara, ko grib — ne vien izkropļo Gruzijas robežas, bet arī piedraud Moldovai ar Gruzijas likteni —, par sevi atbildēt ir īstais laiks ne tikai Eirovīzijas rīkotājiem un (potenciālajiem) dalībniekiem un skatītājiem. Pilnībā atbalstot kultūras ministres Helēnas Demakovas domu, ka "ikviens veids, kā paust atbalstu Gruzijai, ir vērtējams pozitīvi", uzskatu, ka Krievijas agresija Gruzijā, ir radījusi nepieciešamību (beidzot) izvērtēt to, cik lietderīgi Latvijai ir piedalīties tajos pasākumos, kuros mums joprojām ir piešķirts bijušās PSRS republikas statuss. Patlaban gan tas tiek saukts "NVS un Baltijas valstis" (kāds, cita starpā, ir formāts arī LTV atbalstītajam konkursam Piecas zvaigznes). Ir pienācis laiks pat tiem, kam patīk teikt, ka kultūra no politikas ir šķirta, saprast, ka, piemēram, Krievijas kinoakadēmijas balvas Nīke nominācija — labākā NVS un Baltijas valstu filma —, ir radīta arī politisku apsvērumu dēļ. Vienīgā iespējamā nominācija, kas uz Latvijas filmu pēc 1990.gada varētu attiekties, ir "ārzemju filma". Jo Krievijai jau sen laiks samierināties un saprast, ka Latvija, tāpat kā Gruzija, Igaunija un citas valstis, ir "ārzemes".
Bet tiem, kam vēl joprojām šķiet, ka vārdos "kultūra" un "sports" ir iespējams paslēpties, es gribu atgādināt, ka gan Latvijā, gan Igaunijā 1.septembrī bērni sāks iet skolā. Arī Krievijā 1.septembrī bērni ies uz skolu. Bet Gruzijā — ne. Diez kāpēc, ja jau politika no dzīves ir šķirta?