Laila Pakalniņa: Kļūstiet beidzot laimīgi!

Intervijā slavenai māksliniecei jautā: "Kas māksliniekam bīstamāks - radošā vai ekonomiskā krīze?", lasītājus aptaujā: "Vai ekonomiskā krīze mainīs jūsu svētku svinēšanas paradumus?", rakstam par simfonisko orķestri virsraksts Ziemassvētkus krīze neskar utt. Teorētiski jau laikam šis tiešām būtu laiks, kad sākt izjust apdraudējumu gan sev, gan savai valstij, taču faktiski cilvēkam, kurš šobrīd nav premjers, ministrs, deputāts vai kā citādi saistīts ar iespēju ietekmēt ekonomiskos procesus valstī, jau īpaši daudz konkrētu izpausmes iespēju neatliek, kā izvēlēties kaut ko starp paniku, depresiju un vienaldzību. Nāk prātā kāda janvāra nakts nu jau gandrīz pirms astoņpadsmit gadiem, kad es skatījos uz saviem aizmigušajiem mazuļiem un ļoti vēlējos, lai tas, kas noticis nupat, nebūtu noticis nekad - padomju tanki Viļņā brauca virsū dzīviem cilvēkiem, un pēkšņi mēs bijām apdraudēti, mūsu valsts bija apdraudēta. Bet tad skaistākā jelkad dzirdētā skaņa, kas ilga stundām, - latvieši traktoros brauca uz Rīgu sargāt savu zemi. Un saprast, ko darīt, nemaz nebija grūti. Tā sākās nākotne, kas nu jau ir tagadne. Vai tagad, kad mums visiem un mūsu valstij ir lielas problēmas, kaut kur var dzirdēt traktora rūkoņu? Ja der arī parodija, tad - jā. Tikai jāatceras, kurš Latvijā ir traktors, motors, raķete utt. Turklāt, kā izrādās, multifunkcionālais Šlesers, ja rodas nepieciešamība (piemēram, krīze), spēj kļūt ne vien par darbā iekārtošanas biroju (savu šoferi viņš, piemēram, iekārto darbā par valsts akciju sabiedrības Latvijas autoceļu uzturētājs padomes locekli), bet arī ceļojumu biroju, kur atsevišķu personu izklaide tiek apmaksāta no Satiksmes ministrijai pakļauto iestāžu (Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmumā Cargo, Latvijas gaisa satiksmes, lidostas Rīga, CSDD meitasuzņēmuma Auteko&TUV) līdzekļiem. Grūti taču atteikt valsts naudu prezidenta padomnieces Sandras Kukules, viņas vīra Guntara Kukuļa un draugu iecerei apceļot visus piecus kontinentus, ja ceļotgribētāji pacentušies savai atpūtai pierakstīt gan mērķus, gan misiju. Proti - stāstīt latviešiem pasaulē, ka "agri vai vēlu ir jāatgriežas mājās, jo laime visbiežāk ir tepat blakus". Tiesa, rodas gan iespaids, ka atbalstītāji šajos tekstos nav īpaši iedziļinājušies, bet vienkārši izpildījuši ceļojuma biroja pasūtījumu. Piemēram, lidosta Rīga atbalstījusi ceļojumu divos jaunos šāgada Land Rover Discovery džipos, jo "līgums slēgts ar mērķi pozicionēt lidostu kā aviosatiksmes centru". Turklāt ar valsts naudu cilvēki svētīti ceļam, pat nenorādot uz aplamībām - izteikto vēlmi runāt ar latviešiem, nespējot radīt iespaidu, ka paši kaut jaunākajās klasēs mācījušies latviešu literatūru. Viņi grib vest mājās laimes meklētājus - Sprīdīti, Dullo Dauku un Atraitnes dēlu. Taču, nemaz nerunājot par to, ka Atraitnes dēlu vairs nemaz nevar pārvest (tāpat kā, iespējams, arī Dauku, bet Sprīdītis atnāca pats), viņi acīmredzot nezina, ka par laimes meklētāju patiesībā ir nosaucams tikai viens no viņiem un ka vispār prom no mājām var doties ne tikai, lai meklētu laimi, bet arī konkrētu mērķu vadīts. Taču, lai vai kā, mums tomēr ir jānovērtē tieši šo cilvēku (literāri paustās) pārliecības (tā atrodama mājaslapā celsuzmajam.lv) apstulbinošais spēks un, jā, patiesīgums. Nu tas taču ir tik loģiski, ka uzticēt braukāšanu pa pasauli, lai stāstītu, ka nav taisnība, ka "Latvijā viss ir slikti" un ka "valsts par mums nerūpējas", nevar kaut kādiem nabagiem. Tas tiešām ir darbs bagātiem misionāriem, kuri, piemēram, kā Guntars Kukuls ir tiesīgs teikt, ka Latvijā var ne tikai ļoti labi nopelnīt, bet Latvija ir arī fantastiskas veiksmes zeme, jo viņš, lūk, savai sievai uzdāvinājis ekskluzīvu ķiršsarkanu jaguāru un par trim sertifikātiem privatizējis pusotru hektāru zemes Ādažos utt. Man tiešām ir apnikusi ekonomiskās krīzes piesaukšana, taču, ja tas nenotiktu tik bieži, mēs droši vien nespētu novērtēt to, ko šajos apstākļos mums piedāvā Šlesera ceļojuma klubs. Proti, iespēju saprast, ka tagad steidzami jāiznīdē sistēma, kas atsevišķiem cilvēkiem ļauj dzīvot tā, it kā valsts ar visu, kas tajā atrodas, piederētu viņiem. Tiesa, šie cilvēki gan raksta, ka viņi reiz sapratīs naudas un varas mazvērtību: "Cilvēka dzīve kopumā ir viens liels ceļojums. Bieži vien tikai pašās šī ceļojuma beigās mēs saprotam, cik bezjēdzīgi ir bijuši mūsu mērķi, cik daudz laika mēs esam veltījuši sava ego apmierināšanai, savas taisnības pierādīšanai, cīņai par varu, par naudu un cik maz esam bijuši patiesi laimīgi." Taču saprast, tas ir, atgriezties no ceļojuma (un kļūt laimīgiem), tiem, kuri to vēl nav izdarījuši, nāksies tūlīt. Ja ne morālu apsvērumu dēļ, tad vismaz tāpēc, ka valstī ir, nu jā, ekonomiskā krīze.