Laila Pakalniņa: Krīze nav krīze
Es noteikti neapšaubu un arī nebrīnos par veikala Latvijas ekoprodukts īpašnieces Irēnas Dangas teikto, ka šoruden vispieprasītākās ir nomierinošās zāļu tējas. Taču tad, kad Latvijas ziņu aģentūras un portāli šo faktu publicē sadaļā Šodien svarīgākais, svarīgs kļūst arī veikala īpašnieces izskaidrojums, ka nomierinošās tējas tiek pirktas, "ņemot vērā esošo situāciju valstī". Bet man negribas pieņemt, ka te, lūk, atkal ir viens pierādījums tam, ka ir tik slikti, slikti, slikti (ne velti viens no pirmajiem komentāriem internetā par šo ziņu bija Nākammēness būs rinda pēc striķiem). Arī tāpēc, ka, runājot par situāciju valstī, tās saistīšana ar nomierinošas tējas lietošanu nemaz nav tik loģiska. Jo nomierinošu tēju gan valdībai, gan daudziem Latvijas iedzīvotājiem vajadzēja dzert agrāk — tad, kad cilvēkus bija pārņēmis tērēšanas trakums. Šobrīd ir cits laiks — jādarbina smadzenes. Acis ir nevis jāaizver, bet plati jāatver. Tēja? Ja nomierinošo zāļu tēju pirkšana vienā veikalā kaut kā jāizskaidro, es to drīzāk saistītu ar to, ka ekoloģiska pārtika, veselīgs dzīvesveids arī Latvijā beidzot kļūst aizvien populārāks, taču tradīcija — ja kafija no rīta, tad pirms gulētiešanas — drīzāk tēja —, protams, saglabājas. Proti, tas, ka cilvēki pērk tējas, manuprāt, nenozīmē, ka iestājušies drūmi laiki.
Par tējas saistīšanu ar krīzi man gribas vien pasmaidīt, taču mēģinājumi saistīt krīzi ar atteikšanos no morālām vērtībām un cilvēcības šķiet ļoti bīstami. Tā nesen kļuva zināms par kādas sievietes pirmsnāves vēstuli, kurā viņa sūdzas par mediķu nievājošo attieksmi pret viņu epilepsijas lēkmju laikā. Tiesa, kamēr nav noskaidrots, vai rakstītais atbilst patiesībai, nosodīt nevienu nedrīkst. Taču šī notikuma sakarā šausmina Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītāja Jura Memļuka komentārs: "Nevaru noliegt, ka šodienas saspringtā situācija valstī liek daudziem (un mediķi nav izņēmums) zaudēt morālās vērtības." Visai līdzīgi pagājušonedēļ raidījumā Atklātā ceturtdiena Rīgas Dzemdību nama speciāliste skaidroja mediķu neiejūtīgo attieksmi, kad jauna sieviete, kas dzemdībās zaudēja bērniņu, bija atstāta palātā viena.
Taču, pat ja amatpersonas, šādi izsakoties, necentās nevienu aizstāvēt, bet tikai mēģināja konstatēt cēloņus, ir grūti saprast, ko šie cilvēki domā par to, kas tad Latvijā šobrīd notiek. Vai kaut kas briesmīgāks par karu, okupāciju? Vai bumbas krīt no gaisa, vai pilsētas deg un jūrā slīkst bēgļu laivas? Pat tad, kad tā bija, cilvēki taču neuzskatīja, ka pienācis laiks atteikties no cilvēcības. Tieši otrādi — atmiņu stāsti par vissmagākajām Latvijas dienām ir arī stāsti par vislabākajiem Latvijas cilvēkiem. Turklāt arī šodien dzīvojošās paaudzes ir apliecinājušas savu spēku un savaldību tad, kad 1991.gada janvārī atjaunotajai Latvijas neatkarībai draudēja reālas briesmas, t.i., situācija pilnīgi noteikti bija daudzreiz saspringtāka nekā šodien. Un tagad, kad darba un naudas ir mazāk, ir ļoti daudz cilvēku, kas cenšas palīdzēt citiem pat vēl vairāk nekā līdz šim (neprognozēti lielā atsaucība labestības akcijā Eņģeļi pār Latviju ir tikai viens no piemēriem).
Un vēl. Lai cik tas izklausītos nenopietni, reizē ar to, ka krīzes dēļ cilvēki Latvijā dzer nomierinošas tējas un zaudē morālās vērtības, pagājušonedēļ uzzināju vēl vienu būtībā ļoti nopietnu lietu — krīzes dēļ esot sarucis sabiedrisko tualešu apmeklētāju skaits. Kas arī kļuvis par iemeslu tam, ka vairākas sabiedriskās tualetes Rīgas centrā ir slēgtas. Taču lai nu kam, bet sabiedriskajai tualetei pilnīgi noteikti ar krīzi ir daudz mazāks sakars nekā ar Rīgas tēlu. Proti, par tualešu trūkumu (kā arī par informācijas trūkumu, kā tās sameklēt) ārzemnieki ir sūdzējušies kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad uz Rīgu vēl nebrauca cilvēki, kas gatavi čurāt jebkur — pat uz nacionālajiem simboliem.
Es tiešām nezinu, vai 51 000 latu, ko nākamgad sabiedrisko tualešu apsaimniekošanai grasās tērēt Rīgas dome, ir daudz vai maz, vien atceros, ka Rīgas tēla veidošanai šā gada pēdējiem mēnešiem tika piešķirts miljons. Bet par to, ka cilvēki, kas taču Rīgā kaut kur nokārtojas (un nevajag domāt, ka krīzes dēļ cilvēki to ir pārtraukuši darīt), retāk izmanto sabiedriskās tualetes, būtu jāuztraucas tieši Rīgas domei.
Krīze nav pie visa vainīga. Un varbūt tā vispār nav ne pie kā vainīga. Turklāt tas, ko bieži sauc par krīzi, nemaz nav krīze. Taču — ja par zvaigznēm saka: tās iededz tāpēc, ka tās kādam vajadzīgas, tad par krīzi var pateikt ne mazāk poētiski: to piesauc tāpēc, ka tā kādam ir izdevīga. Gribas cerēt, ka ne pārāk daudziem. Citādi krīze nebeigsies nekad.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.