Laila Pakalniņa: Kurš ir slims?

Kad Diānai bija četri gadi, viņa pakļuva zem vilciena. Palika dzīva, bet kāju glābt neizdevās. Pirms gada Ungārijā viņas visas raudāja — no laimes un lepnuma par sevi un savu valsti. Sēdvolejbolistes bija kļuvušas par pirmo Latvijas nacionālo komandu, kas izcīnīja kolektīvu ceļazīmi dalībai olimpiskajās spēlēs. Pusgadu vēlāk to paveica arī Latvijas sieviešu basketbola komanda. Basketbolistes uz Pekinu aizbrauca ātrāk. Mēnesi vēlāk turp, uz paralimpiskajām spēlēm, devās sēdvolejbolistes. "Tas ir katra sportista sapnis!" teica sēdvolejboliste Una, bet tiklab tā varēja teikt arī, piemēram, basketboliste Ieva, diska metējs Aigars, BMX braucējs Māris un visi pārējie Latvijas olimpieši neatkarīgi no tā, kurās no divām šīs vasaras spēlēm Pekinā viņi piedalījās. Taču ierēdnis, precīzāk, Rīgas domes sporta pārvaldes vadītājs Kārlis Villerušs acīmredzot uzskata, ka daļai no viņiem nemaz nebija tiesību tā justies. Skaidrojot, kāpēc paralimpisko spēļu uzvarētājiem paredzētas septiņas reizes mazākas prēmijas nekā olimpisko spēļu apbalvojumu ieguvējiem, Villerušs teica, ka sacensības paralimpiskajās spēlēs ir tikai sevis apliecināšana cīņā ar slimību. Tā Rīgas domes amatpersona šonedēļ izraisīja nepieciešamību noskaidrot, kurš Latvijā tiešām ir slims. Turklāt Villeruša vārdi apliecināja, cik aplama un bīstama ir izrādījusies Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentu vēlme apklusināt diskusijas par to, cik taisnīgi tiek novērtēti sportistu panākumi abās spēlēs. Kā atceramies, septembra beigās Aldons Vrubļevskis un Valdis Nagobads bija vienojušies kopējā tekstā par to, ka "šādas diskusijas aizskar un pazemo kā vienus, tā otrus". Varētu piekrist šiem sporta funkcionāru vārdiem tikai tad, ja runa būtu par pilnīgi pretējo — ja Aigara Apiņa un Māra Štromberga zelta medaļas būtu novērtētas ar vienādām prēmijām un mums dienām būtu jāklausās amatpersonu skaidrojumi, ka tā tas ir izlemts, jo visi cilvēki ir līdzvērtīgi, neraugoties uz viņu fiziskajām atšķirībām. Tad tiešām aizskartiem būtu jāsajūtas ne tikai sportistiem, jo kurš gan ir tik atpalicis, ka to nesaprot bez teikšanas? Taču izrādās, ar vienkāršu lietu saprašanu nav nemaz tik vienkārši. Domes amatpersona var atļauties cilvēkus ar īpašām vajadzībām nosaukt par slimiem. Lai gan nav jābūt apveltītam pat ar īpašu toleranci, lai saprastu, ka, piemēram, autoavārijā zaudēta kāja nav slimība, ka iedzimts defekts var būt vizuāli pamanāms, taču arī nav slimība, ka atšķirīgais nav slimība. Turklāt, ja atveras mute, lai censtos mazināt to, ko sportā sasnieguši cilvēki ar īpašām vajadzībām, vismaz vienai domai būtu jāpalīdz to aizvērt — astoņpadsmit gadīgā Olga, kura bērnības traumas dēļ zaudēja kāju, bet šogad pārstāvēja Latviju paralimpiskajās spēlēs, Dienai reiz teica: "Ar katru var notikt tā, kā ar mums." Atliek iedomāties Aigaru Apini ratiņkrēslā, atcerēties zelta un sudraba medaļas izcīnījušā puiša vārdus: "Mans darbs ir izcīnīt godalgas, nest Latvijas vārdu pasaulē, bet pārējais ir sporta funkcionāru darbs," lai funkcionāra Villeruša skaidrojums, ka šis cilvēks vien apliecinājis sevi cīņā pret slimību, liktu par slimību drīzāk nosaukt muļķību. Un secināt, ka ne visām amatpersonām Latvijā cīņā pret to izdodas sevi veiksmīgi apliecināt. Iespējams, varētu runāt arī par tādu slimību kā mantrausība. Amatpersonas Latvijā pret šo slimību cīnās kā varēdamas un ne jau vienmēr uzvar. Par to liecina kaut vai korupcijas skandāli Rīgas domē. Un, kā zināms, pret dakterīšiem, kas no šīs slimības ārstē, pie mums ir īpaši jūtelīga attieksme. Ne velti slavenākās iestādes statuss Latvijā laikam taču pienāktos KNAB. Nu un kā lai nepiesauc kādu slimību, kad, piemēram, uzzini, ka Francijas varas iestādes aizturējušas Latvijas Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku par to, ka viņš Francijā ievedis 20 blokus nedeklarētu cigarešu. Cita starpā, šī amatpersona, kas trīs mēnešus pavadīja Sendenī cietumā, savā ienākumu deklarācijā ir liecinājusi, ka skaidrā naudā tai uzkrāti 24 500 eiro. Un tā jau ir cita Latvijas amatpersonām raksturīga slimība — krāt naudu mājās zem gultas. Turklāt ne tikai desmitus, bet pat simtus tūkstošus. Latvijā vēl varētu daudz ko nosaukt par slimību. Bet cilvēki, kas pārstāvēja Latviju paralimpiskajās spēlēs Pekinā, nav slimi. Ja nu vienīgi tajās reizēs, kad viņiem, gluži tāpat kā olimpisko spēļu dalībniekiem, sporta funkcionāriem un Villerušam, neveicas saķert gripu.