Laila Pakalniņa: Labs sākums

Taču ļoti liela tautas daļa ir pateikusi, ka grib ne vien fiziski izdzīvot, bet vēlas, lai dzīva tagad un turpmāk ir demokrātiska un neatkarīga Latvija. Īpašs apliecinājums cilvēku vēlmei nekalpot vairs par statistisku masu, ko izmanto reizi četros gados, bija pēdējā nedēļa, kuras laikā savākts vairāk nekā 100 000 parakstu un jo īpaši pēdējās divās dienās (Rīgā vien savākts vairāk nekā 25 000 parakstu), kad arī gados jauni cilvēki parakstu vākšanas vietās pulcējās rindās kā demonstrācijās. Un mūsu noteikti ir vēl vairāk. Šajā parakstu vākšanā netika noskaidrots, cik cilvēki nepiekrīt pašreizējai kārtībai, kad vēlētāji nevar padarīt neko, ja deputāti vairs nepārstāv to intereses (sabiedriskās aptaujas liecina, ka vairāk nekā pusei pilsoņu tas nav pieņemams). Bet šinī parakstu vākšanā ir noskaidrots, cik cilvēki ir gatavi konkrētai rīcībai, lai uzlabotu savu valsti. Turklāt jāatceras, ka uz referendumu par Drošības likumu grozījumu atcelšanu, kas tika rīkots par daudz sarežģītāku jautājumu, aizgāja daudz vairāk pilsoņu nekā parakstījās par tā ierosināšanu. Proti, savāktie paraksti, visticamāk, arī šoreiz pārstāv daudz plašāka cilvēku loka pozīciju. Protams, arī šoreiz, tāpat kā citās reizēs, kad cilvēki kaut kādā veidā pauž savu neapmierinātību ar lietu kārtību valstī, esošās situācijas autori, t.i., varas pārstāvji steidz stāstīt, ka šādas aktivitātes neesot nekas slikts, jo nozīmē, ka Latvijā pastāv reāla demokrātija. Šoreiz Kalvīša oficiālo reakciju uz piketu pie Saeimas ir teju vai nokopējis Gundars Daudze. Viņš turpina arī parakstu vākšanas rezultātus skaidrot ar to, ka "tika pieļautas vairākas taktiskas un komunikācijas kļūdas pagājušajā gadā", lai gan paša ievēlēšana Saeimas priekšsēdētāja amatā ir starp tiem faktiem, kas pierāda, ka trūkst mehānisma, kas piespiestu Saeimu funkcionēt vēlētāju interesēs. Tādējādi Daudze pats, tāpat kā deputātu vairākums un nevis taktika un komunikācija, ir noveduši tautu līdz referendumam. Un tas, ka viņi izliekas to nesaprotam (vai varbūt kāds nesaprot arī), visdrīzāk nozīmē to, ka referendums būs. Jādomā, ka Saeima neņems vērā savāktos parakstus un, visticamāk, noraidīs Satversmes grozījumus, kad tie nonāks parlamentā (vairāki koalīcijas partiju deputāti to jau paspēja apliecināt televīzijas kameru priekšā pat tad, kad paraksti vēl nebija saskaitīti). Un tiešām ir ļoti grūti iedomāties, ka Saeima, kas līdz šim nav ieklausījusies sabiedrības viedoklī, pēkšņi to respektētu. It īpaši jautājumā, kas skar deputātu vairākuma un viņu saimnieku iespēju gan šajā, gan citos Saeimas sasaukumos (ja nu tomēr izdodas vēl kāda pozitīvisma kampaņa) dzīvot tāpat kā līdz šim. Proti, tikai Saeima, kas tiešām sāktu pārstāvēt tautas intereses, varētu radīt iespēju tautai sevi atlaist. Tāpēc referendums, visticamāk, būs. Taču tas noteikti nav un nebūs vienīgais savākto parakstu skaita rezultāts. Cilvēku lielā aktivitāte, parakstoties par grozījumiem Satversmē, visticamāk, bija tas notikumu fons, kas palīdzēja Nacionālajai drošības padomei izšķirties par vienīgo loģisko, taču Krievijai un tāpēc arī dažiem cilvēkiem Latvijā nepatīkamo lēmumu izvirzīt Sa­tversmes aizsardzības biroja vadītāja amatam tā līdzšinējo vadītāju Jāni Kažociņu. Ņemot vērā gan NDP locekļa Dzintara Jaundžeikara publiskos izteicienus par nepieciešamo drošības dienesta darbinieku rotāciju, gan to, ka vakar NDP sēdē ieilga tā, ka nācās atlikt valdības ārkārtas sēdi, kurā bija paredzēts lemt par Lattelekom privatizāciju, iespējams, kādu amatpersonu saimnieciski politiskās ambīcijas būtu varējušas izrādīties svarīgākas par valsts interesēm, ja pēdējā nedēļā 100 000 cilvēku nebūtu devušies uz parakstu vākšanas vietām un nepieciešamais parakstu skaits netiktu savākts. Tādējādi gan tiem, kas parakstījās par grozījumiem Satversmē, gan tiem, kas neparakstījās, jo nesaskatīja jēgu to darīt, Kažociņa palikšana SAB vadītāja amatā ir apliecinājums, ka ir jēga paust savu viedokli un gribēt sakārtot savu valsti. Tas gan ir tikai sākums. Labs sākums.