Turklāt vēl iekšlietu ministra Mareka Segliņa publiskā lamāšanās ("Cūkas tie angļi (...) Viena sušķīga, cūcīga tauta") atgriezusies dzimtenē kā bumerangs — pāris dienu laikā jau divi vietējie iedzīvotāji apgānījuši Brīvības pieminekli. Un, ja pirmais vēl bijis Nikolajs, tad nākamais — gados jauns Latvijas pilsonis. Lai gan fakts, ka policija šos čurājošos puisīšus ir uztrenējusies aizturēt ļoti operatīvi (kopš videonovērošanas centra darbinieki sestdienas naktī pamanīja, kas notiek uz pieminekļa skatu laukuma, līdz patruļas mašīnas nonākšanai slapjajā vietā esot pagājusi tikai minūte), priecē, zaimošanu šajā vietā noteikti nevar kompensēt soda neizbēgamība. Tāpēc, lai beidzot darītu galu latviešu tautas apvainošanai, acīmredzot ir tikai viens veids, kā nosargāt Brīvības pieminekli — tas jāsāk sargāt. Turklāt izmaksas tādam policijas postenim, kurš atrastos pie Brīvības pieminekļa un visu diennakti trijās valodās spētu paskaidrot, ka tur čurāt nedrīkst, droši var iekļaut arī patriotiskās audzināšanas programmas tāmē.
Laila Pakalniņa: Lai nečurā dvēselē
Ko Latvijā vispār ir iespējams nosargāt, ja nav iespējams nosargāt Brīvības pieminekli no apčurāšanas? Ziņa par to, ka atkal jau kāds urinējis mums dvēselē, pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par ikdienu. Neko nav līdzējis arī februārī teju kā sensācija pasniegtais fakts, ka tiesa, kas tūristiem par dabisko vajadzību nokārtošanu pie Latvijas neatkarības simbola parasti piesprieda naudas sodu kādu 50 latu apjomā, beidzot sākusi tos likt aiz restēm.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.