Pirmdien zelta medaļu Pekinas paralimpiskajās spēlēs, turklāt ar jaunu pasaules rekordu diska mešanā savā medicīniskajā grupā izcīnīja Aigars Apinis. Par to, vai sportistu naski steidza apsveikt augstas valsts amatpersonas, mediji klusē. Turklāt pats fakts par medaļu Latvijas televīzijām un avīzēm šķitis daudz mazsvarīgāks nekā, piemēram, par Rīgas Dinamo kārtējo zaudējumu KHL čempionātā un tam sekojošu kautiņu.
"Pie vietas" Apiņa sasniegumu arī nolikusi Latvijas sporta pārvalde, paziņojot, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem čempions par šo medaļu var saņemt prēmiju līdz 20 000 latiem. Ar to arī pasakot, ka invalīda medaļa ir tieši piecas reizes mazāk vērtīga par medaļu, kuru izcīna vesels cilvēks.
Taču uzmanība paralimpiskajām spēlēm un gods tās varoņiem vēl vairāk nekā atbalsts sportistiem invalīdiem šobrīd ir nepieciešams visai mūsu sabiedrībai, kur par to, ka cilvēks, kam ir veselas rokas un kājas, netiek ar sevi galā, liecina kaut vai pieaugošais pašnāvību skaits. Nemaz nerunājot par nodzeršanos.
To, ka ikviens, kam ir nauda, var kāpt kaut Everestā, mums grasās pierādīt Kalvītis— Bērziņš—Ulmanis. Bet sevī uzkāpt nevar pat par naudu. Ir jābūt īpašam. Tāpēc godāsim varoņus. Ne tikai viņu, bet arī Latvijas dēļ.