Laila Pakalniņa: Nesauciet par sunīti
Taču, protams, mācību gada uzsākšanai ir arī savas nacionālās īpatnības. Piemēram, Latvijā laikā, kad izglītības ministri cenšas pateikt kaut ko skaistu un gaišu, policija un medicīnas iestādes (vismaz bērnu slimnīcas) 1.septembrim gatavojas kā kaujai vai viegli prognozējamai, bet tāpēc ne mazāk briesmīgai stihijai — dienai, kad piedzeras bērni. Tā arī šogad, kamēr ministre Tatjana Koķe saka: "Kā katras jauniegūtas prasmes un zināšanas paplašina redzesloku un padara spožāku mūsu garīgo gaismu, tā Zinību diena svinīgi ievada inovatīvi rosīgu skolas gadu", tikmēr Rīgas pašvaldības policija sadarbībā ar Valsts policiju sola pastiprināti uzraudzīt kārtību pilsētā, īpaši Vecrīgā, lai novērstu iespējamās nekārtības un pārmērīgu alkohola lietošanu sabiedriskās vietās saistībā ar jaunā skolas gada tuvošanos. Šodien bērnu pieskatīšanai viņu iecienītākajās pulcēšanās vietās papildus norīkoti vairāk nekā simts policistu.
Diemžēl bērni 1.septembrī ne tikai dzer ("par atrašanos sabiedriskās vietās tādā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu" ik Zinību dienu tiek noformēti vairāki desmiti administratīvo pārkāpumu protokolu), bet arī pārdzeras. Tā pagājušajā gadā 1.septembrī slimnīcā tika nogādāti četri 15, 13 un 12 gadu veci bērni, kas saindējušies ar alkoholu. Viens bija mēģinājis izdarīt pašnāvību. Bet vēl pirms dažiem gadiem slimnīcā reibuma stāvoklī savā pirmajā skolas dienā tika nogādāts kāds sešgadīgs pirmklasnieks.
Ja šodien neviens bērns nepiedzersies vai vismaz nepārdzersies, tad varēs teikt, ka šis 1.septembris tiešām ir bijis atšķirīgs no iepriekšējiem.
Taču jau tagad ir skaidrs, ka tas būs citāds. Pat ja tie skolotāji, kas bija solījuši šodien iet klasē ar sēru lentīti pie svētku tērpa, būs respektējuši Tatjanas Koķes atgādinājumu, ka 1.septembris Latvijā ir svētki, "kas kopš 2002.gada oficiāli iekļauti arī likumā Par svētku un atceres dienām", un melno krāsu no citu acīm paslēps kaut kur sirdī, tas nenozīmēs, ka rūgtums par to, ar kādu atalgojumu novērtēts viņu darbs, ir atcelts.
Ar šo mācību gadu būs radikāli citāds izglītības sistēmas finansēšanas princips — "nauda seko skolēnam". Diemžēl, kā atzīst izglītības ministre, skolēnam sekos divreiz mazāk naudas, nekā bija paredzēts (462 lati 900 vietā). Taču varbūt vēl sāpīgāks fakts par nepietiekamo finansējumu nozarei ir tas, ka neatkarīgi no tā, cik lielu naudas summu valsts spēj viena skolēna izglītošanai piešķirt, neatkarīgi no tā — ir vai nav krīze, Latvijā ir bērni, kas skolu neapmeklē. Pagājušā mācību gada laikā uzzinājām, ka pat pēc tā saucamajiem neprecīzajiem datiem šādu bērnu ir ļoti daudz — 2598. Nupat Valsts prezidents Valdis Zatlers esot guvis pārliecību, ka Latvijā katrs skolēns tiks nodrošināts ar vispārējo izglītību. To tikšanās laikā viņam apstiprinājusi Tatjana Koķe. Gribētos jau, lai tā tiešām būtu. Taču, lai tas notiktu, skolu neapmeklējošo bērnu uzskaitei ir jābūt perfektai. Turklāt, lai tā nauda, kas tagad seko bērnam, tik tiešām katru bērnu arī atrod, visi "pazudušie" ir ne vien jāsameklē, bet arī jāaizved uz skolu. Pretējā gadījumā par to, ka Latvijā pieaug analfabētu skaits, mēs uzzinām no Ieslodzījuma vietu pārvaldes ziņojumiem, ka cietumos pieaug analfabētu skaits, kas pirms nonākšanas ieslodzījumā nav baudījuši nekādu izglītību.
Bet bērni patiesībā grib mācīties. Arī tie, kuri skolu sauc par elli (ja viņi grib mācīties citādā skolā, tas nenozīmē, ka viņi negrib mācīties vispār). Un šis 1.septembris noteikti atšķiras no iepriekšējiem ar to, ka visas ar krīzi un ierēdņu saprātu saistītās izglītības sistēmas finansēšanas problēmas pat bērniem radījušas iespēju pārliecināties par izglītības vērtību. Jo, kad tad vēl, ja ne tad, kad ko samazina vai apdraud, saprast, ka tam tiešām ir vērtība un tas tev no tiesas ir vajadzīgs.
Vasara skolēniem, protams, varēja būt garāka vismaz par vienu dienu, taču gribas ticēt, ka "labāk ar sunīti skriet", nekā grāmatā skatīties patiesi grib aizvien mazāk bērnu, jo, ja arī nav lasījuši Raiņa pantiņu, apzinās, ka bez skolas "muļķis kā sunītis paliksi, tevi arī saukās par taksīti".
Lielie bērni meklē labas skolas. Studenti uz ielas iziet ar plakātiem "Mēs gribam mācīties". Neticēt vismaz viņiem tiešām nozīmētu Latvijai elli jeb nebūtību vēlēt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.