Kādreiz, neskatoties uz grūtībām, mums bija pārliecība, ka jebkuros apstākļos tiks darīts viss, lai cilvēki Latvijā nepaliktu bez radio un televīzijas (piemēram, 1991.gadā tika organizēti gan alternatīvi raidītāji, gan studijas). Pašlaik no LTV un LR vadības teiktā izriet, ka krīzes laikā pirmā varētu ciest tieši apraide. Piemēram, LR kanālus, izņemot 1., vairs nedzirdēs visā Latvijā. Savukārt LTV varētu slēgt 7.kanāla analogo apraidi, un tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas nav kabeļtelevīzijas abonenti, to vairs neredzēs. Taču, ja tā, tad reģionos cilvēkiem būtu jāmaksā mazāki nodokļi, un Rīgai jāatdalās no tās Latvijas daļas, kam sabiedriskie mediji negarantē tādu pašu informācijas daudzumu, kāds pieejams rīdziniekiem. Bet varbūt tomēr kaut kas radikāli jāmaina LTV un LR vadības izpratnē par šo mediju pastāvēšanas principiem un jēgu? Šobrīd šķiet, ka Edgars Kots un Aigars Semēvics ļoti grib sekot Godmanim — strādāt tā, lai ciestu cilvēki ar mazākiem ienākumiem (un tālāk no Rīgas), bet lai neko nejustu tie, kam pie lepnām privātmājām savi satelītšķīvji.
Laila Pakalniņa: Pa Godmaņa ceļu
Kamēr vēl Godmanim ir iespēja paziņot, ka valdība ir kļūdījusies par ceturtdaļu samazinot sabiedrisko mediju finansējumu un ka tā tiešām nevēlas apdraudēt demokrātiju Latvijā, mēs varētu pieņemt, ka Latvijas televīzija un Latvijas radio vadītāji šobrīd ir iesaistīti tādā kā publiskā eksperimentā, kurā tiek noskaidrots, kā viņi rīkotos ārkārtējā situācijā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.