Ja aktīvi aicina pilsoņus nerealizēt savas tiesības, ko tiem garantē demokrātiska sabiedrība, un pēc tam pilsoņiem šīs tiesības kā nevajadzīgas atņem, iespējams tikt gan pie viena, gan otra — referendumi un vēlēšanas nenotiek (vai arī ir formāli) un valdīt Latvijā uz mūžu ir iecelta TP. Tiesa, pirms gadiem divdesmit kaut kas tāds jau te ir bijis (tikai partiju sauca citādi). Un varbūt tieši tāpēc tas, ka TP patlaban nevis aicina savus vēlētājus piedalīties referendumā un atbilstoši partijas interesēm jautājumā par iespēju tautai rosināt Saeimas atlaišanu balsot pret, bet pasludina, ka "nevar aicināt vēlētājus uz dalību referendumā", šķiet vismaz nekaunība, bet patiesībā jau ir demokrātiskas sabiedrības priekšstatiem neatbilstoša rīcība. Pat atzīstot, ka TP (protams) nesapņo par sabiedriskās iekārtas maiņu Latvijā, lai gan aicinājums vēlētājiem ir tik absurds, ka pieļauj pat šādu minējumu, acīmredzams ir fakts, ka šī varas partija ne vien baidās no tā, ka cilvēki domā — tautai ir jābūt tiesībām atlaist Saeimu, bet no domāšanas procesa vispār. Proti, tā faktiski aicina nedomāt un neizdomāt neko — sabiedrības viedoklis par vai pret ierosinātajiem Satversmes grozījumiem nav vajadzīgs. Labāk nedomāt, klausīt TP un sēdēt mājās.
Taču, pat ja atrastos cilvēki, kas būtu ar mieru atteikties no sava domāšanas procesa par labu TP, jāatzīst, ka šī partija nav pat centusies pierādīt savu spēju domāt vēlētāju vietā, bet pasniegusi vien dažas neloģiskas un novecojušas spekulācijas, kurām laikam būtu tagad jānotic tikai tāpēc vien, ka tās nāk no varas cilvēkiem.
Tie, kam bail, ka tauta varētu tikt pie tiesībām atlaist Saeimu, vai nu paši nav mācījušies matemātiku vai cer, ka visiem citiem ar šo priekšmetu ir bijušas problēmas. Tiek piesaukti visādi skaitļi — vēlētāju skaits, daļas (puses, ceturtdaļas utt.) un procenti, bet nojaukta pārskata sistēma. Piemēram, tiek salīdzināti procenti, neņemot vērā, ka vienā gadījumā tie rēķināti no vēlētāju skaita iepriekšējās vēlēšanās (par TP balsojuši — 19,56% vēlētāju), citā — no kopējā balsstiesīgo skaita valstī (lai rosinātu Saeimas atlaišanu nepieciešams — 12,5% vēlētāju). Vai arī — runājot par to, cik cilvēku varētu atlaist Saeimu, nekad netiek ņemts vērā, ka ievēlēt Saeimu var tiklab miljons vēlētāju kā viens pats cilvēks. Taču, ja vēl varētu saprast to, ka pēc skolas pabeigšanas var atļauties nekaunību nebaidīties no divnieka matemātikā, tad grūti izprast cerību, ka tā varētu pierādīt rosināto Satversmes grozījumu nedemokrātiskumu. Piemēram, Gundars Daudze vairākkārt ir minējis, ka situācijā, ja viena ceturtdaļa vēlētāju varēs atlaist Saeimu, tiks ignorēts trīs ceturtdaļu vēlētāju viedoklis. Taču pilnīgi netiek rosināts domāt par to, kāpēc tās trīs ceturtdaļas ir gatavas pieļaut, lai tā viena ceturtdaļa dara to, kas tām trīs ceturtdaļām nepatīk.
Lai gan šāda un citāda veida pseidomatemātiski vingrinājumi, ar kuriem spēlējas koalīcija, kopš Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sāka parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, ir jau apnikuši, vēl vairāk apnikusi ir biedēšana ar to, ka krievi nāk. Kopš deviņdesmito gadu sākuma mēs esam mudināti balsot par "mazāko ļaunumu", kurā jau kādu laiku ietilpst arī TP. Un tagad atkal izrādās, ka tad, ja TP pilnīgi neizdevīgā kārtā Satversme varētu tikt grozīta tā, ka deputātiem būtu jārēķinās ar mūsu gribu, mums draud "dubultpilsonības ieviešana, skolu reformas pārskatīšana un krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešana". Pietiek šo tekstu turēt vienā rokā, bet televīzijas pulti otrā rokā, lai vismaz Jaunā viļņa pārraides laikā Latvijas neatkarīgajā televīzijā sāktu domāt par to, ka tiem krieviem, ar kuriem mūs nu jau otro gadu desmitu baida, nekur nav jānāk. Viņi var pat nekustēties, jo "mazākais ļaunums" pats Latviju viņiem pienes aizvien tuvāk un tuvāk. Tik tuvu, ka sirpis un āmurs jau ņirb gar acīm, ka ne tikai hokejs, bet arī politiķu sirdsapziņas sāk smirdēt pēc gāzes, ka Latvijas himnas apņigršna, ja vien kaimiņvalsts bagātniekiem no tā top kaut nedaudz jautri, vairs nav saistāma ar Latvijas pilsoņa un amatpersonas pašcieņu.
Es vairs negribu balsot par ļaunumu — ne lielu, ne mazu. Es gribu, lai Latvija kļūst labāka. Kaut nedaudz. Bet tas var notikt tikai tad, kad gan krieviem, gan latviešiem, gan jebkuram citam šeit Latvijā tiks liegta iespēja kāpt citiem uz galvas. Tad, kad Saeimas deputātiem svarīgāk par to, lai pilsoņi pārstātu domāt, kļūs tas, ko pilsoņi domā. Tāpēc Saeimai ir jābūt atkarīgai no vēlētājiem. Nevis otrādi. Un tāpēc šosestdien es iešu uz referendumu.