Laila Pakalniņa: Par pesimismu, nenovīdību un ziediem
Un vēl. Atceros mazu puišeli, kurš muzejā zāles uzraudzei par šausmām centās noskaidrot, kas atrodas aiz tām gleznām, kuras viņam nepatika no priekšas — varbūt otrā pusē tomēr ir kaut kas labāks. Es, protams, neticu, ka aiz katras bēdīgas ziņas var atrast kaut ko priecīgu (tad jau drīzāk varētu veikties tiem, kas rok pretējā virzienā), taču var vismaz mēģināt — ja ne paskatīties aiz gleznas, tad kaut uz citu.
Tā, piemēram, fakts, ka Izglītības un zinātnes ministrija šonedēļ ir iecerējusi sākt sarunas par Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas reorganizāciju, ir biedējošs. Jo zem taupības karoga saskatāma ne vien iespēja Misiņa bibliotēkas krājumiem palikt bez atbilstošas glabātavas. Ja amatpersonām Latvijā gadiem nav īpaši veicies pierādīt, ka, ceļot bibliotēku, tās tiešām grib celt ideju, tad tagad, kad tiek apsvērta iespēja sadalīt LAB, diez vai kāds var cerēt uz ātru veiksmi, pierādot, ka, izformējot bibliotēku, netiek grauta ideja.
Taču, vēl pirms šī taupības drāma nav piedzīvota, bet tiek plānota, vērts paskatīties, ko IZM saprot ar taupību, kad runa ir par citām idejām (uz citu gleznu jeb epizodi). Ja atceramies, pagājušā gada oktobrī toreizējais Ministru prezidents Godmanis solīja "bezprecedenta taupības pasākumus", tātad dzirdējuši par to, kas valstī notiek, bija arī IZM. Taču tas netraucēja šai iestādei, neskatoties uz to, ka pašas Juridiskajā departamentā strādā desmit cilvēku, slēgt līgumu ar advokāta Andra Grūtupa biroju par nolikuma izstrādāšanu centralizētajam iepirkumu konkursam dabaszinātņu klašu aprīkojumam. Grūtupa biroja vadītājs Viktors Tihonovs lielo samaksu (40 000 latu) par šo darbu skaidro ar tā apjomu — piecus mēnešus astoņi cilvēki izstrādājuši centralizētā iepirkuma dokumentāciju. Turklāt, ja ir grūtības saprast, kāpēc vismaz viena no abām līgumslēdzējpusēm laikus neatjēdzās, ka iesaistās absurdā, var līdzēt Tihonova skaidrojums par to, kāpēc biroju ieinteresējis šis projekts: "Arī biroja advokātiem ir bērni, kas mācās skolās." Nu un, visticamāk, arī IZM ierēdņiem ir bērni.
Turklāt, ņemot vērā, ka birojs ne vien parūpējās par bērniem, bet arī neslikti nopelnīja, droši vien šis ir arī gadījums, uz kuru varētu attiecināt paša Grūtupa nupat sacīto Latvijas Avīzei: "Pēdējās nedēļās masu informācijas līdzekļos tika skaitīts, cik kurš nopelnījis. Tiesa, krīzes laikā visiem ir jāsavelk josta, bet reizē tas parāda arī to nenovīdības līmeni, ka nācija nav spējīga ne par ko citu diskutēt kā tikai par cenām un algām."
Tādējādi pesimistiskā nācija, izrādās, ir turklāt arī nenovīdīga. Un atliek vien iedomāties, cik ļoti skumji tai skauž gan Kalvīša tikšana Lattelecom padomes priekšsēdētāja amatā, gan tas, ka Šlesers ceļ māju Jūrmalas kāpās utt. Tāpēc acīmredzot, lai prieka un nesavtīguma šai zemē kļūtu vairāk, vajadzētu pieņemt, ka vaina pilnīgi noteikti nav ne Šleserā, ne Kalvītī (cita starpā, arī Kalvītis pēc vairākkārtējiem piketiem un mītiņiem, kuros cilvēki no viņa vadītās valdības prasīja tiesiskumu, teica, ka mītiņotāji ir nenovīdīgi — pulcējas tāpēc, ka skauž kaimiņa auto), ne Grūtupā, bet ka nepareiza ir nācija.
Tad ko darīt ar nāciju? Grūtupam, protams, taisnība: "Nevajadzētu kautrēties un nepārprotami pateikt, ka valsts uzdevums ir audzināt patriotus, gādāt par jauniešiem, jo Latvija visiem kopīgi jāceļ, nevis jāmeklē laime ārpusē." Jautājums vien, vai patriots ir tas, kuram nepatīk, ka viņa valsts tiek apčakarēta, vai tas, kurš ir ar mieru saukt — burvīgi, tie (daži) latvieši gan ir malači, ka viņi šādā veidā prot naudu taisīt!
Man ir visai grūti smieties par faktu, ka dzīvoju Latvijā. Jo es ne vien zinu, kur šī valsts atrodas, bet arī kaut nedaudz esmu informēta par to, kas šeit notiek. Taču, pat ja man šobrīd nenāk smiekli, es nemudināšu savus bērnus braukt prom — kur jautrāk. Turklāt atkārtošos — tik tiešām zied ābeles.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.