Laila Pakalniņa: Parakstīšanās haosa laikā

Un, ja Godmanis nebija pirmais, viņš noteikti nebija arī pēdējais varas partiju pārstāvis, kurš šā mēneša laikā solīja haosu, ja Latvijas brīvo arodbiedrību savienību ierosinātie Satversmes grozījumi kļūs par realitāti. Ja pieņem, ka tekstiem par pilnīgu haosu valstī vajadzēja sasniegt emocionālākos pilsoņus, tad, ļoti iespējams, racionālāk domājošos centās samulsināt Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisija, kas nāca klajā ar savu viedokli nevis pirms vai pēc parakstu vākšanas, bet tieši tās laikā — 18.martā. Kopš tā brīža par populāru pilsoņu baidīšanas ieroci Satversmes grozījumu pretinieku rokās kļuva vienkāršoti aprēķinātā un vienpusīgi skaidrotā iespēja 15% Latvijas vēlētāju atlaist parlamentu. Ņemot vērā gan to, gan Jura Dobeļa par ierosinātajiem Satversmes grozījumiem sacīto: "Kurš nopietni domājošs cilvēks var kaut ko tādu atbalstīt?", jau tagad var secināt, ka Latvijai ir vismaz 100 000 nenopietnu pilsoņu (līdz 1.aprīlim bija parakstījušies 82 495 cilvēki, plus tie, kas parakstījās pagājušā gada nogalē, un pieņemot, ka šonedēļ arī kāds ir parakstījies). Jeb, kā labpatīk teikt tiem, kuri neizprotamu apsvērumu dēļ jūtas priviliģēti gudri — tauta ir stulba. Neslēpšu — esmu starp šiem nenopietnajiem. Un nebaidos no tā, ar ko mani baida, jo haoss, ko mums sola, Latvijā jau ir iestājies. Proti, 9.Saeimas deputāti ir piespieduši cilvēkus pārliecināties par to, ka tas, kas rakstīts Satversmē, neraugoties uz to, ka ir tur rakstīts, var apgriezties ar kājām gaisā. Ja tie, kas pašreiz ir pie varas, nebūtu vai nu tik nobijušies, vai tik pašpārliecināti, lai jebkurā sabiedrības neapmierinātības izpausmē saskatītu vien "kāda spēka" vai "grupējuma" vēlmi atņemt viņiem varu, tad arī spētu apjaust to absurdu, kas pārņēmis valsti. Un tas izpaužas cilvēku vēlmē piespiest Saeimu strādāt sabiedrības interesēs. Vai tad šī vēlme vien jau nav drošs signāls tam, ka dzīvē vairs netiek realizēti paši Satversmes pamatprincipi? Turklāt ne jau tikai neapmierinātība ar vienu konkrētu, apšaubāmi ievēlētu Saeimu liek tradicionāli kūtrajam latvietim sameklēt pasi. Ja nav mehānisma, kas liegtu Saeimai pārvērsties par balsošanas mašīnu VIP personu interesēs viena sasaukuma laikā, tad tas nozīmē, ka tas var notikt vēl un vēl. Tāpēc grozījumi Satversmē, kas paplašinātu tautas tiesības ne vien ievēlēt, bet arī ierosināt Saeimas atlaišanu, būtu nepieciešami pat tad, ja pašreizējā Saeima pēkšņi aiz kauna pašatlaistos. Kas attiecas uz 15% vēlētāju, kas kādā liktenīgā dienā varētu, spēcīga, bet slikta vadoņa iedvesmoti, atlaist ļoti labu Saeimu, tad es šobrīd atļaušos neatspēkot šo vienpusīgo matemātisko spekulāciju, kas turklāt vēl ietver nosacījumu vai pārliecību, ka tauta tik tiešām ir stulba, kā arī neaprakstīt jau daudzkārt aprakstīto, jebkurā gadījumā garo un darbietilpīgo Saeimas atlaišanas procedūru. Taču, manuprāt, arguments, ka, neraugoties uz to, ka ir slikti, var būt vēl sliktāk, ar kuru kopš deviņdesmito gadu sākuma esam biedēti, ir sevi izsmēlis. Mēs esam Eiropas Savienībā un NATO un tur iestājāmies, nevis lai vājinātu, bet gan lai stiprinātu savu neatkarību. Jo mūsdienu latviešiem valsts neatkarības ideja nav abstrakta, tā ļoti ilgi ir bijusi, un tāpēc arī vēl joprojām ir pirmām kārtām neatkarība no Krievijas un tikai tad neatkarība vispār. Tāpēc, pašreizējās valdības un varas partiju promaskavisko darbu kontekstā LBAS ierosinātie Satversmes grozījumi man ne vien nešķiet Latvijas neatkarību un demokrātiju apdraudoši, bet tieši otrādi — parakstoties par tiem, es parakstos par iespēju saglabāt šo valsti neatkarīgu un demokrātisku.