Laila Pakalniņa: Pret mēsliem
Protams, sevis pozicionēšana attiecībā pret mēsliem nav nedz Lielās talkas problēma, nedz panākums, tomēr sestdien vairāk nekā 110 000 (tāds bija Lielās talkas dalībnieku skaits, pēc organizatoru pagaidām provizoriskiem aprēķiniem) cilvēkiem bija arī iespēja noskaidrot savas attiecības ar Latvijas okupantiem.
Un talkas panākumi nav noliedzami — pateicoties atsevišķu cilvēku idejai un ļoti daudzu cilvēku kopējam un individuālam darbam, Latvija tagad ir tīrāka, nekā bija pagājušo piektdien. Un šo faktu, protams, nespēj aizēnot bažas, ko raisa organizatoru solījumi, ka pēc desmit gadiem talkā piedalīsies visi, neviens vairs nemēslos un Latvija būs vistīrākā zeme. Taču nedaudz biedējoši tas skan, un ne jau tāpēc, ka daudziem no mums nācies dzīvot pasaules vislabākajā zemē, kur vēlēšanās (un laikam taču arī talkās) piedalījās teju 99,9% iedzīvotāju. Bet tāpēc, ka cilvēku entuziasms un labā griba ir grūti savienojami ar oficiālumu. Pagaidām par balansa trūkumu nevar sūdzēties, tomēr tas ir trausls. Piemēram, jau otro reizi pirms talkas man ir zināms, kur talkos prezidents, bet grūti ir noskaidrot, kur talkas dienā meklējams tuvākais atkritumu konteiners. Tā, protams, nav nedz talkas organizatoru, nedz Zatlera problēma (neapšaubāmi — prezidentam talkā ir jāpiedalās, un viņš to arī dara), bet tas, ka visas Latvijas televīzijas rāda divus obligātos sižetus par to, kā prezidents zāģē zarus parkā un premjers nes mēslu maisu, talkas dienā kļūst par sabiedrības problēmu. Savukārt, runājot par konteineru pieejamību, es apzinos, ka tā varētu būt lielo, bezpersonisko pašvaldību problēma. Un tomēr, ja viena liela Rīgas priekšpilsēta ir spējīga cilvēkus aicināt tikai uz divu vietu sakopšanu teritorijā, kur ļoti piemēslotas ir vismaz simt vietu, tad, pat cerot, ka jau sakoptajās teritorijās neviens vairs nemēslos, pēc desmit gadiem vismaz šajā Rīgas daļā izredzes paziņot, ka Latvija ir iztīrīta, būs tikai tad, ja mainīsies pašvaldības attieksme pret talkas organizēšanu vai visu sakops tā saucamie nepieskaitītie cilvēki savos nepieskaitītajos maisos.
Varbūt tas nav īpaši svarīgi, taču, kad lasu, ka precīzi dati gan par talkas dalībnieku skaitu, gan par savākto atkritumu daudzumu tiks apkopoti līdz aprīļa beigām, es droši zinu — patiesībā ir vairāk, jo ir vēl nepieskaitītie. Tie, kas atsaucas aicinājumam, bet kam nav nepieciešams, lai viņus organizētu un koordinētu, lai viņiem gādātu maisus, cimdus un, piemēram, desiņas, tāpēc viņi paliek nepieskaitīti. Tas ir tāpat kā ar svecītēm Latvijas neatkarībai — ir svarīgi, ka tūkstoši sanāk kopā un aizdedz tās uz tilta pār Daugavu, ko fotografē un rāda televizorā, bet ne mazāk svarīgi, ka dažas mazas sveces spītīgi deg par Latviju uz daudziem citiem tiltiem.
Es ļoti cienu šos cilvēkus un tāpēc jau otro reizi dodos tos skaitīt tajā pašā maršrutā. Rudenī — desmit kilometros viena omīte. Sestdien — divi puišeļi gar dzelzceļa malu lasa mēslus, vairāki dažādu krāsu maisi jau pilni, atsevišķā kaudzē — pudeles, tad četrus kilometrus tālāk pieci cilvēki tīra mežiņu un pilnos maisus krauj savā auto. Kad dzirdu — šoreiz cilvēki bijuši atsaucīgāki, es tam ticu. Jo arī es varu pievienot savu vērojumu par talkas pieaugušajiem mērogiem, kas, pēc daudzmaz oficiālajiem skaitļiem, šoreiz bijuši reizes divas lielāki — nepieskaitīto manā maršrutā bija septiņas reizes vairāk.
Sestdienas vakarā atkal redzēju vietu, kuru bija saposuši divi mazi puikas. Tur mētājās pudele. Okupanta nomesta, tā jau atkal gaidīja kādu no Latvijas atbrīvotājiem un saimniekiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.