Jopro- jām ir ne tikai dzīvs, bet arī unikāls, jo vēl 17 gadu pēc Latvijas kompartijas līdera aresta ir vienīgais veloceliņš Rīgā un tās apkārtnē, ko tiešām var saukt par veloceliņu, neskatoties uz laika zoba cirstajiem robiem tā segumā. Turklāt ne tikai par veloceliņu. Ja kāds grib Rīgas iedzīvotājiem radīt ko labu, tad papūlieties visu to skrējēju, nūjotāju, pensionāru — staigātāju, pusaudžu — tusētāju, suņu un to pavadoņu, skrituļotāju un citu cilvēku dēļ uzcelt vismaz kaut ko adekvātu! Vai vismaz izdariet tā, lai šis saplaisājušā, bedrainā asfalta klājums nekļūtu bīstams tā lietotājiem, kuru plūsma brīvdienās un pat saulainos pavasara vakaros jau ir salīdzināma ar kustību uz Jūrmalas šosejas. Vēl pirms nav atklāta traģisku sadursmju statistika skūteristiem, motociklistiem un autovadītājiem (kas celiņu izmanto, lai apbrauktu satiksmes sastrēgumus) vajadzētu sākt ierādīt, ka šeit viņiem nav vietas. Es pieminēju Rubiku. Jo sadzirdēju solījumu, ka uz darbu ar riteni rīdzinieki varēs braukt pēc 10 gadiem. Un labāk tiešām paliek — sarkano krāsu, par kuru Rīgas dome izdeva tūkstošus un kas lietus laikā kļuva slidena, laiks beidzot noēdis pavisam.
Laila Pakalniņa: Rubiku pieminu
Reizēm es pieminu Rubiku. To Rubiku, kas bija Rīgas mērs (un nevis Latvijas komunistu vadītājs, kas nodeva latviešu tautu) es pie- minu ar labu, jo man ir velosipēds. Nereti amatpersonas grib par valsts naudu uzbūvēt sev pieminekli. Rubikam tas ir izdevies. Un par naudu — bez pretenzijām. Jo veloceliņš Rīga — Jūrmala uzbūvēts PSRS laikos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.