Jo, kas attiecas gan uz Grantiņu, gan divmetrīgo Ventspils pedofilu, gan seksuālo maniaku no Liepājas, vismaz kādu laiku viņi neapdraudēs ne mazus, ne lielus Latvijas iedzīvotājus. Taču, tieši ņemot vērā viņu šausmu darbus, sabiedrībai acīmredzami svarīgāk ir būt informētai nevis par jau pastrādātu noziegumu detaļām, bet gan par jauniem draudiem.
Bet kāpēc informētība par ļoti reāliem draudiem cilvēkiem (un īpaši bērniem) ir tikai policijas privilēģija? Šādu jautājumu, protams, varētu neuzdot, ja būtu pārliecība, ka šī informācija tiek izmantota, lai mūs pasargātu. Taču, lai gan tiesībsargi saka: "Mēs jau gaidījām, ka agri vai vēlu tas notiks" (tā Valsts policijas Ventspils pārvaldes priekšnieks Didzis Vilemsons par Ventspilī notikušu dzimumnozieguma recidīvu), viņi iesaistās formālā teātrī jeb procedūrā ar nosaukumu "Laba uzvedība pāri visam". Lūk, gan Grantiņš, gan nesen arestētais ventspilnieks regulāri reģistrējušies policijā. Bet Liepājas maniaks apmeklējis pat baznīcu (tiesa, pēc katras sodāmības citu).
Taču katrs recidīvs un jo vairāk tad, kad upuris ir bērns, atkal un atkal apliecina šādas procedūras bezjēdzību, kur tādi fakti kā "nāve" vai "apdraudējums dzīvībai" acīmredzami tiek ignorēti vai vismaz ir mazāk vērtīgi par labi izpildītu uzvedības spēles elementu. Tā, piemēram, nepietiek jau tikai ar jautājumu, vai divpadsmit gadi cietumā par piektās klases skolnieces izvarošanu un noslepkavošanu ir atbilstošs sods. (Un vai tie, kas to piespriež, naktīs guļ labi? Un, ja jā, tad kas sargā viņu bērnus?) Ko nozīmē uzvesties tik labi, ka par bērna nomocīšanu piespriestais sods ir jāsaīsina vēl par trīs gadiem? Ņemot vērā notikušo — to, ka bērna izvarotājs ir atkal sēdinājis mašīnā bērnus un tos seksuāli izmantojis — tie nav pagātnes jautājumi.
Tāpat kā jautājums par Grantiņu, kurš visai īsā laika sprīdī pēc iznākšanas no cietuma nogalināja (vismaz) trīs cilvēkus un turklāt vēl zināja, kas pieķertam atbilstoši procedūrai jāsaka. Proti, ka nožēlo izdarīto. Tas ir jautājums par to, vai tie, kas pavasarī Grantiņu izlaida no cietuma un tātad lēma, ka viņš pilnībā atbilst dzīvošanai sabiedrībā, šodien jau atkal nesūta brīvībā vēl kādu maniaku. Jo, ja Grantiņa vardarbība bija prognozējama (un acīmredzot bija taču), ja tas, ar ko pēc iznākšanas no cietuma atsāks nodarboties bērnu izvarotāji no Ventspils un Liepājas, bija prognozējams (policisti taču "gaidīja"), sanāk, ka Latvijas iedzīvotāji viņu priekšā bez reāli funkcionējošas aizsargsistēmas tiek nolikti kā tāds kaujams aitu bars. Noziedzniekiem atliek vien izvēlēties upuri. Un to, cik saprotams, viņi arī nekautrējoties dara.
Tiem, kas mācās slēpot (vai vadīt mašīnu utt.), saka — neļauj, lai slēpes (vai mašīna) tevi ved, vadi tās pats. Taču šobrīd runa ir par maniakiem, kas realizē savas vardarbīgās noslieces bez jebkādas kontroles (katrā ziņā bez rezultatīvas kontroles) jeb faktiski vada tiesībsargus pa savu noziegumu pēdām.
Un pilnīgi neko nemaina skaļi paziņojumi par to, ka jāuzsāk diskusija par nāves soda lietderību vai politiski rosināta ķīmiskā kastrācija par atkārtotu dzimumnoziegumu. Lai radītu sistēmu, kas, cik vien tas ir iespējams, pasargātu Latvijas iedzīvotājus (un īpaši bērnus) no smagiem dzimumnoziegumu un slepkavību recidīviem, nepieciešama dažādu institūciju sadarbība, izmaiņas likumdošanā, līdzekļi un vēl daudz kas, ieskaitot ļoti personisku attieksmi. Turklāt es arī ticu, ka ir profesionāļi, kas vismaz apmēram zina, kā šādu sistēmu radīt. Taču tas, ka viena bērna nāve vēl joprojām Latvijā no līdzīgas bojāejas (agrāk tiesāta varmākas rokas) neglābj vismaz citu bērnu, liecina, ka dzīvību sargāt mūsu valstī vīkškas tā, it kā šo visnotaļ sarežģīto darbu varētu atlikt uz tādu periodu, kad mēs būsim mazāk aizņemti un mums būs vairāk naudas. Taču — ja nav dzīvības, tad jēgas nav vairs nekam citam. Tāpēc tas reālais Latvijas cilvēku apdraudējums, par ko vismaz iekšlietu darbiniekiem ir priekšstats, balstoties uz informāciju par tiem sodītajiem, kas jau ir atstājuši cietumu vai to tuvākajā laikā atstās, būtu jau šodien un tūlīt jāuztver tā, it kā Latvijai būtu uzbrucis agresors, no kura NATO mūs nav solījies pasargāt.
Es atvainojos par salīdzinājumu, taču pēdējās nedēļas notikumi vienkārši brēc pēc tāda — ir pats pēdējais laiks atjēgties, ka bērnu dzīvība ir jāsargā vismaz tā, kā Masaļska potīte. Un neskatoties uz to, ka aiz katra noslepkavota vai izvarota bērna nestāv klubs ar saviem sakariem, kurš draud veikt alternatīvu izmeklēšanu. Jo varbūt tad, ja vismaz 20.jūlijā, kad pazuda meitene Jana, tas būtu ļoti satraucis tos, kuriem maksā algu, lai viņi par to satrauktos, 27.augusts nekļūtu par meitenes Dainas nāves datumu.