Proti, pēc grautiņu nakts Ilvess paziņoja to, ko no viņa gaidīja, un par ko viņš, protams, tajā brīdī bija pārliecināts, taču nedrīkstēja teikt: "Huligāni tiks aizturēti, viņu vaina pierādīta, bet sods būs ātrs un bargs." Jo Ilvess ir tikai Igaunijas prezidents un nevis Igaunijas tiesa. To šobrīd mācās igauņi, un par to mēs Latvijā zinājām jau pirms 13.janvāra vakara, kad Godmanis izrunāja, lai gan haotiskākus, bet savā būtībā ļoti līdzīgus teikumus par noziegumu, sodu saņemšanu, par to, ka "demokrātiskas frāzes lietot jēgas nav", par to, ka "kriminālprocesi tiks virzīti pilnā nozīmē" utt. Taču nav jau tā, ka tikai Latvijā amatpersonas ir pierādījušas, ka tām ir problēmas ar tiesiskuma izpratni. Piemēram, Krievijas Ārlietu ministrija paziņojusi, ka Igaunijas tiesas spriedums patiesībā ir tas, kas tas nemaz nav, — apsūdzība tiem, kas centās "zaimot kritušo piemiņu un pārrakstīt vēsturi". Tikmēr kaimiņos turpināsies (prokurors tiesas lēmumu pārsūdzēs) nebūt ne vieglais, taču vienīgais ceļš, kā sodīt grautiņa organizatorus, — tiesā pierādot vainu. Vismaz to vērojot, arī Latvijā politiķiem vārds "sods" būtu jāatstāj to instanču kompetencē, kam viņi sakās tik ļoti uzticamies brīžos, kad likuma normu ir izdevīgāk turēt augstāk pār ētikas normu.
Laila Pakalniņa: Sods un sodītāji
Diemžēl latvieši kārtējo reizi nav izmantojuši iespēju mācīties no igauņiem. Turklāt tagad — no igauņu kļūdām. Nupat kaimiņvalstī pārliecinājos, ka līdztekus šokam par Harju apgabaltiesas 5.janvāra lēmumu pierādījumu trūkuma dēļ attaisnot četrus vīriešus, kas saskaņā ar apsūdzību 2007.gada aprīlī pēc Bronzas kareivja pārvietošanas Tallinā organizējuši masu nekārtības, daudzi igauņi piedzīvo arī nepieciešamību kritizēt savas valsts prezidentu un dzīvē apjaust demokrātijas pamatprincipus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.