Aptaujas vēstī, ka 23 procenti Latvijas iedzīvotāju Lieldienās plāno apmeklēt dievkalpojumu, bet 57 procenti tic, ka šūpošanās Lieldienās pasargās no odu kodumiem vasarā. Šī latviešu ticēšanas statistika nāk prātā, kad dzirdu aicinājumu Lieldienās vienoties kopējā lūgšanā par mūsu tautas garīgo vērtību un ticības stiprināšanu.
Ir tā, kā ir: uz baznīcu kā vienmēr ies vairāk Latgalē nekā citur, ies vairāk sieviešu nekā vīriešu un kopumā ies daudz mazāk nekā neies. Un ja nu šīs Lieldienas ar kaut ko prognozējamu atšķirsies no iepriekšējām, tad ar to, ka vides dekoriem Rīgas parkos nauda tērēta netiks (2000 latu izlietos atsevišķos pasākumos, piemēram, Līvu laukuma lielajām šūpolēm) un veikali Maxima krīzes dēļ nepiedāvās strausu olas. Tādējādi var teikt, ka vides dekoru neesamība un strausu olu trūkums šogad zināmā mērā mums varētu palīdzēt sajust latviešu tradicionālo Lieldienu garu. Proti, Lieldienas bijušas visnabadzīgākie svētki, jo klēts jau iztukšota - Ne māmiņa raušus cepa,/ Ne vistiņa olas dēja.
Tiesa, mūsdienu latviešu klētīs jeb lielveikalos vistu olu gan netrūkst. Turklāt tirgotāji ir visai pārliecināti, ka tieši uz to rēķina iedzīvotāji taupīt nemēģinās. Tā Maxima sagaida apmēram tādu pašu rezultātu kā pērn - 3,3 reizes vairāk pirktu olu nekā ikdienā. Bet Elvi veikali šogad nodrošinājušies ar 420 000 balto olu, kas ir par 60 000 vairāk nekā pagājušogad. Savukārt Rimi veikalos par Lieldienu preci pasludinātas ne tikai olas, bet arī majonēze un ķilavas.
Par to, ka Latvijā olas ne vien pērk un krāso, liecina aptaujas rezultāti, kur 63 procenti iedzīvotāju atzīst, ka var apēst līdz trim olām dienā, 20 procenti - līdz sešām, deviņi procenti - līdz astoņām, bet trīs procenti - vairāk par deviņām olām. Turklāt sanāk, ka tirgotāji varētu cerēt arī uz palielinātu sāls noietu, jo, izrādās, 33 procenti iedzīvotāju atzīst, ka patiess varētu būt ticējums "Kas olas ēd bez sāls, tas melo".
Lai gan olas ēdam daudz un 91 procents iedzīvotāju tieši olu krāsošanu uzskata par Lieldienu tradīciju, statistika liecina, ka latviešus no cittautiešiem Lieldienās atšķir nevis olu apstrāde, ar ko nodarbojas daudzi, bet gan vēlme šūpoties. Latvijā Lieldienās šūpojoties 57 procenti latviešu un 19 procenti cittautiešu. Pastāv arī viedoklis, ka esam vienīgā Eiropas tauta, kas līdz šodienai saglabājusi šūpošanos kā senu auglības rituālu, taču aptaujas liecina drīzāk par to, ka rituālam izdevies saglabāties, pateicoties latvieša nepatikai pret insektu kodumiem (jāšūpojas, lai nekož odi). Protams, Latvijas demogrāfiskā un ekonomiskā situācija tomēr liek cerēt, ka rituāls savu jēgu nezaudē, ja šūpoļu uzsliešanai mūsdienu latvietim ir vienkārša un savtīga motivācija. Ka arī šūpodamies bailēs no odiem latvietis tomēr ir spējīgs palīdzēt ne tikai sev, bet arī, piemēram, saulei (iešūpoties un vieglāk uzkāpt debesu kalnā). Turklāt nav taču teikts, ka arī tas vairākums, kas Lieldienās tic vienīgi šūpolēm, nebūtu spējīgs, ja ne gluži lūgt, kā aicinājis Valsts prezidents, tad vismaz iedomāties ne vien par sevi, bet "Par ikvienu un visu cilvēci". Ne velti šūpoļu vietas izraudzīšanās bijusi (tātad - ir) tik svarīga - jo augstāks kalns, jo labāk. Proti, jo ātrāk pazūd īgnas un savtīgas domas un pārņem plašuma sajūta, ko varētu saukt arī par prieku. Un latvietis jau būtībā nemaz nav tik slikts, kā citiem latviešiem šķiet. Ja ne baznīcas grēksūdzē, tad vismaz SKDS aptaujā pirms Lieldienām viņš atzīst, ka no visiem nāves grēkiem visbiežāk ieslīdzis slinkumā (47,6 procenti) un vismaz reizi aizvadītajā gadā ļāvies dusmām un niknumam (46 procenti). Turklāt, ja var ticēt tam, ko mēs par sevi sakām, 22 procenti no mums negrēko vispār, bet alkatībai un skopumam ir padevušies tikai 6,3 procenti.
Nu, bet lai nu kā tajā augstā kalnā augstu uzšūpotās šūpolēs mums veiktos ar domāšanu par odiem, sevi, auglību un cilvēci, tieši tur mēs, protams, nedrīkstam aizmirst pirms Lieldienām izplatīto Sabiedrības veselības aģentūras speciālistu aicinājumu svētkos ievērot mērenību un piesardzību, kur rodams arī padoms: "Ja tomēr bērns izkrīt no šūpolēm, tad nekādā gadījumā nedrīkst ļaut bērnam tūlīt celties kājās, jo šūpoles, kas vēl kustas, bērnu var atkārtoti savainot." Šī ieteikuma loģiku ir grūti apstrīdēt, turklāt zināmā mērā tas sasaucas ar senu Lieldienu šūpošanās tradīciju - šūpolēm jāļauj lēnām nostāties, lai lēni un līgojoties nozied linu druva.
Turklāt kā tautai, kas tic šūpolēm, mums, protams, jāatceras, ka šūpoties drīkst vēl nedēļu pēc Lieldienām. Taču pēc tam šūpoles esot jānojauc un jāsadedzina. Un ne vien tādēļ, lai putniem izdotos perēšana un lai vārnas nenestu prom cāļus, bet arī tādēļ, lai mūsu Lieldienu šūpolēs vēlāk nešūpojas raganas.