Ciemats ir tukšs. Turklāt nevis gadu gaitā pamazām izmiris, bet it kā nupat, pirms mirkļa atstāts, evakuēts, noburts. Pat pieņemot, ka šajā relatīvi vēsajā, taču nebūt ne agrajā rīta stundā pilnīgi visi ciema veči guļ piedzērušies, bet pilnīgi visas vecenes ir kaut kur noslēpušās, visgrūtāk ir saprast, kur palikuši bērni — visi puišeļi un meitenes, kas skrien, grūstās, trokšņo vai vismaz ziņkāri noraugās uz mums, bālģīmjiem. Kur ir viņi, šie Coca-Cola lietotāji, kuru dēļ baznīcas priekšā uzsliets balts kioskiņš, ko rotā zīmējums — skrienoša meitene ar Coca-Colas glāzi.
Ceļš ir tieši tāds, kādu izmantot neiesaka tūrisma ceļveži, — nomaļš un akmeņains. Tā bīstamības ideju uztur arī lietus periodos izskalotie dziļie kanjoni, kas iegrauzušies ceļa abās malās. Bet tur mētājas citāti no vesterniem — pa kādam izbalojušam lopa skeletam vai zirga galvaskausam. Karte liecina, ka kratīšanās pa šo ceļu tiem, kas nepārsit mašīnas riepas, tomēr varētu tikt atalgota ar nonākšanu apdzīvotā vietā. Naidīgā vai viesmīlīgā — par to topogrāfija klusē.Vienmērīga ūdens krāna pilēšana veido fonu mūsu fotogrāfiju kompozīcijām, ko, nesastapuši cilvēkus, atrodam tukšajā ciematā. Sētas, kolonnas, puķes, kastes, stabi, durvis, krāsainas lupatas. Tukšums aizrauj, ritmisko ūdenspilienu atbalsis kā mazas kaučuka lodītes šaudās pa laukumu, atsizdamās pret žogu — baznīcu — kokakolas kiosku — žogu — baznīcu — kokakolas kiosku. Pak–pak–pak–pak–pak. Un tā mēs viņu uzreiz pat nemaz nepamanām. Viņš tuvojas mums pa visplatāko ciemata ielu — liela cepure, aitādas apkakle, rokas sabāztas kabatās. Viņa noteiktie soļi neapšaubāmi liecina, ka pistoli viņš varbūt arī nelietos, bet kaut ko pateiks gan.
Vīrietis ir klāt. Viņš pieiet pie ūdenskrāna un to cieši aizgriež. Pilienu atbalsis vairs netriecas pret kiosku un baznīcu. Iestājas pēkšņs klusums. "Buenos dias!" Vīrietis atņem: "Buenos dias!". Pasmaida, pagriežas un aiziet atpakaļ.
Kad braucam prom — kratāmies lejup no ciemata centra, ieraugām vēl vienu cilvēku, precīzāk — divus. Kalnā kāpj jauna sieviete ar segā ievīstītu zīdainīti. Uz segas smaidoša Mikipele.
Dāvidu mēs sastopam citā ciemā un citā dienā. Sāļais ūdenskritums, lai gan iezīmēts vismaz vienā kartē, vēl nav kļuvis par oficiālu tūrisma maršruta objektu. Tāpēc dabā nav nevienas norādes, kas līdzētu rast pareizo taku. Bet tuvumā esošā ciematiņa iedzīvotāji vēl nav raduši komunicēt ar bālģīmjiem — kā nokļūt līdz vietai, kur no zemes veļas ārā sāls, viņi stāsta gari un ātri. Maldamies un grūti uztveramajos tekstos esam spiesti klausīties tik bieži, kamēr sākam saprast — mums nestāsta par ūdenskritumu, bet par Vienu Cilvēku. Noskatījusies mūsu neveiksmīgajos mēģinājumos meklētajai vietai piekļūt gan caur izgāztuvi, gan pa izžuvušu, bet joprojām dubļainu upes gultni, kāda sieviete norīko divus puikas, kas, izpelnoties visu pārējo bērnu komentārus, ved mūs turp, kur mums, pēc vietējo iedzīvotāju ieskatiem, jānokļūst, — pie Viena Cilvēka. Tiekam atstāti pie ceļmalas būdas nelielas autokapsētas — remontdarbnīcas teritorijā. Vīrietim durvju šķirbā sakām: "Ūdenskritums." Viņš liek gaidīt. Lai gan tūristiem domātās grāmatiņās atrodamā informācija nav mūs nobaidījusi, tā tomēr rosina fantāziju, kad jautā, cik jūs esat, un liek sekot sagrabējušajai apvidus mašīnai. No ceļa nogriežamies nekurienē. Braucam, kamēr ir kur braukt. Tad vīrietis liek atstāt auto un sekot viņam pa kalnu taku. To, ka savu auto neskartu atradīsim tieši tur, kur atstājām, saprotam tajā brīdī, kad vīrietis paceļ starp kaktusiem nomestu plastmasas pudeli. Tūristi? Nē, vietējie. Viņi esot slikti cilvēki. Palīdzam vīrietim pacelt vēl dažas pudeles, kuras viņš saliek uz akmens savākšanai atceļā. Ar apmēram 20 angļu valodas vārdu palīdzību, kas vīrieti atšķir no pārējiem ciemata iedzīvotājiem un kuru dēļ viņš tiek saukts par Vienu Cilvēku, tiekam aizvesti līdz dabas brīnumam — mums tiek ierādītas alas, kur ielīst, klintis, kur uzrāpties. Kad Viens Cilvēks ir piecreiz pajautājis, vai esam pārliecināti, ka atceļu atradīsim paši, viņš ir ar mieru atstāt mūs vienus. Ja kas, viņu saucot Dāvids un mēs esot drošībā. Upmalā parādās skaļi skolēni baltos kreklos ar čipsu pakām un kokakolas pudelēm. Pirms kāpt kalnā, Dāvids iet ar viņiem runāties. Kad viņš ir prom, skolēni sasēžas ēnā un klusu respektē mūsu brīnīšanos par sacietējušā ūdenskrituma kaskādēm, no kurām pil sāļi pilieni. Visticamāk, vakarā Dāvids šurp atgriezīsies, lai pārliecinātos, vai bērni nav atstājuši tukšās pudeles.
Un nav svarīgi, kā sauc valsti, no kuras nupat atgriezos. Tiklab kāds tieši tagad ir atgriezies no Latvijas.