Laila Pakalniņa: Uz šī zara

Reiz Slovēnijā es atļāvos izteikt izbrīnu par to, kāpēc daudzos parametros Latvijai tik līdzīgā valsts, vismaz vienā atšķiras tik ļoti — kopš deviņdesmito gadu sākuma (kad Slovēnijas valsts atšķirībā no Latvijas nevis atjaunota, bet pirmoreiz dibināta) kultūra te atbalstīta ar īpašu valstisku konsekvenci. Man paskaidroja vienkārši — tikai kultūras dēļ slovēņu tauta ir pastāvējusi, tieši kultūra ir nosacījums, kāpēc vispār varēja tapt Slovēnijas valsts, tad kas ir šobrīd galvenais, lai šī valsts un tauta būtu? Varbūt Latvijā mēs pat sev tik tieši un vienkārši neskaidrojam, ka, ja nebūtu Dziesmu svētku (Mērnieku laiku, Dainu tēva mūža darba, Blaumaņa, Ausekļa, Rozentāla utt.), nebūtu Latvijas valsts. Ka ne jau veiksmīgs biznesa projekts 1918.gadā bija šīs valsts dibināšanas vienīgais kaut cik stabilais pamats. Taču varbūt tieši neērtība (ne tik daudz kautrības, cik komforta nozīmē) turēties pie lietu pašsaprotamības ir bijusi šo pēdējo astoņpadsmit gadu viena no lielākajām kļūdām. Nu atliek vien iedomāties, ka tad, ja neatkarības atjaunošanā Latvijā būtu piedalījušies tādi cilvēki kā Krišjānis Valdemārs vai Kronvaldu Atis, bibliotēka te tiktu uzbūvēta agrāk par pirmo lielveikalu un nekad nebūtu nodzīvots līdz absurdai situācijai, ka tauta baidās no bibliotēkas celtniecības, jo tā tiek saistīta ar valsts apzagšanas iespējām. Taču kultūra ir Latvijas valsts pastāvēšanas priekšnosacījums neatkarīgi no tā, vai mēs un valdība to apzinās, vai mums un valdībai tas ir izdevīgi, saistoši utt. Tāpēc ļoti atkarīgi no tā, ko šī valdība šobrīd dara, šis priekšnosacījums tiek acīmredzami apdraudēts. Lai gan pat treknajos gados, kad skaitās, ka mēs esam ļoti labi dzīvojuši, kultūras darbinieku algas netuvojās tam atalgojuma līmenim, ko viņu kolēģi saņem citur Eiropā (protams, arī Igaunijā), runa tomēr nav par to, ka aktierim, bibliotekāram, pianistam un rakstniekam ēst vajag dot vairāk nekā medmāsām, ugunsdzēsējiem un policistiem. Nē. Valstiski svarīgi ir nenošķirt mūs vienu no otra. Neattālināt grāmatu no lasītāja (domātāja), mūziku no klausītāja. Neuzlikt soda naudu tiem, kam nepietiek ar šoviem, seriāliem un azartspēlēm un kas joprojām grib lasīt. Neatraut mākslinieku no auditorijas, liekot viņam apkalpot šauru, izolētu eliti, kas tāda ir nevis sava gara, bet vien maka pēc. Diemžēl var izrādīties, ka šobrīd esam ceļā uz tādu bankrotu, ko nebūs iespējams novērst ne ar kādiem miljardiem. Un runa jau nav tikai par ideju stabilizēt Latvijas makroekonomisko situāciju, uzliekot četrkāršu nodokli lasīt gribētājiem un mācīties gribētājiem (kaut gan ļoti lielā mērā arī par to, jo, kā lai notic tādas valdības mērķiem, kas ar vienu roku ceļ bibliotēku, bet ar otru uzliek nodokli grāmatām). Biedējoši ir apjēgt, ka atbildīgos amatos, kas radīti, lai tiktu gādāts par tautas intelektu, sēž cilvēki, kas pieļauj iespēju taupīt tieši uz šī intelekta rēķina. Tā, piemēram, Latvijas radio vadības draudi samazināt LR3 Klasika apraidi vai pat pastāvēšanu ir likuši daudziem Latvijas komponistiem un mūzikas dzīves vadītājiem parakstīt atklātu vēstuli Rokas nost no klasikas, kurā tiek skaidrots, ka "LR 3 Klasika ir viena no tik retajām institūcijām, kas visaugstākās kvalitātes produktu Latvijas iedzīvotājiem piedāvā iespējami visdemokrātiskākajā veidā — un tas notiek neatkarīgi no klausītāja maciņa biezuma un dzīvesvietas. Arī krīzes situācijās". Lieki piebilst, ka par LTV betmenizācijas plāniem tā vadība runāja pat vēl pirms budžeta samazinājuma. Diemžēl nav īpašu cerību, ka runa ir par atsevišķiem gadījumiem un atsevišķām personām, kas kaut ko neapjēdz un tāpēc, visticamāk, nav gluži pareizie cilvēki savos amatos. Par to, cik iznīdēta jau šobrīd Latvijā ir kultūra, liecina tas, kas notiek ar cilvēkiem, — pat augstas amatpersonas atzīst, ka jāpakļaujas likuma varai, bet ētikas normām nav nozīmes. Latvijā cilvēki no amata nekad neatkāpjas tāpēc, ka tā prasa sirdsapziņa un gods — viņi gaida notiesājošu spriedumu. Latvijā amatpersonas ļoti reti nokaunas un atvainojas, jo — kas nav notiesāts, tas nav vainīgs. Un vai tad tas un daudz kas cits nerāda, ka, mazinoties kultūras nozīmei, Latvija reiz varētu kļūt par parastu saimniecisku veidojumu jeb projektu, kas viegli pievienojams kaut kam citam? Tagad Kronvaldu Atis droši vien atkal teiktu, ka vajag izkopt "goda prātu, vīra sirdi un cilvēcības likumu cienīšanu" un nebūt "vai nu savas maizes kules, vai cita kunga vergs". Bet tas nozīmē mosties vēlreiz. Un tiem, kam šķiet, ka viņi ir uzrāpušies palmās, likt saprast, ka viņi arī ir uz šī zara.