Šis stāsts ir izkonkurējis manu līdz šim mīļāko šovasar Latvijas ziņu aģentūrās izplatīto informāciju par vīrieti Liepājā, kurš ar bērnu ratiņos veikalā zaga cepumus. Iespiesti starp informācijām par miljonu vērtiem projektiem, ārpolitiskām un iekšpolitiskām kaislībām, daži teikumi par cepumu zagšanas gadījumu Liepājā šķita vairojam ne vien bezjēdzību, bet arī skumjas, izmisumu un pat mīļumu.
Par labiem mākslas darbiem mēdz teikt — tie ir kā ūdens pilieni, kuros visa pasaule spoguļojas. Tāds stāsts, kur, ja ne pasaule, tad vismaz Latvija atmirdz, ir stāsts par pensionāri Aleksandru, kas kapos noslēpa vāzi. Patiesībā — divreiz noslēpa vāzi. Pagājušonedēļ Rēzeknes tiesa viņai par to piesprieda sodu — brīvības atņemšanu uz gadu. Uzreiz gan jāpasaka — sodu nolemts neizpildīt, ja vien Aleksandra (kuru vietējais Viļānu pašvaldības policists tiesā raksturojis neitrāli — kā pensionāri, kas dzīvo personīgā mājā) pusotra gada ilgā pārbaudes laikā neizdarīs jaunu noziegumu. Proti, ja pensionāre vēlreiz paslēps vāzi, mums pavisam droši jārēķinās ar to, ka veselu gadu nāksies apmaksāt tantiņas uzturēšanos cietumā.
Cita starpā, pensionārei Aleksandrai arī uzlikts par pienākumu pārbaudes laikā piedalīties probācijas programmās. Savukārt noziedzniekam, par kuru Latvijā pagājušonedēļ visvairāk tika runāts — tēvam, kurš nogalināja savu 11 gadu veco meitu, kā zināms, pēc iznākšanas no cietuma nebija uzlikts par pienākumu probācijas dienestā pat parādīties, jo viņš skaitījās izlabots — nosēdējis tieši tik, cik par izvarošanu pienācās — četrus gadus (turklāt sanāk — ja viens gads cietumā ir līdzvērtīgs divreiz noslēptai vāzei, tad četri gadi ? astoņreiz noslēptai vāzei jeb izvarošanai). Runāt par sodu samērojamību šai gadījumā ir iespējams arī, salīdzinot pašas Rēzeknes tiesas spriedumus. Tā tieši ar to pašu, ar ko Aleksandra, proti, ar nosacītu sodu, no šīs tiesas uz mājām šopavasar devās arī bijušais Balvu kriminālpolicijas inspektors Aigars Pužulis, kam šāds sods tika piemērots par to, ka viņš dzērumā sabrauca 18 gadu vecu puisi. Turklāt Pužulis savu vainu ar citu policijas darbinieku palīdzību centās slēpt — asins analīzes viņa vietā nodeva kolēģis. Prokurors un bojāgājušā jaunieša māte Rēzeknes tiesas spriedumu pārsūdzēja.
Bet pats stāsts par pensionāri Aleksandru ir šāds. Kādā 2008.gada jūnija vakarā Viļānu kapsētā viņa aiz atriebības (kā ziņo BNS) esot no kādas sievietes kapa paņēmusi vāzi ar ziediem un turpat netālu paslēpusi aiz koka. Pēc pāris dienām Aleksandra atkal rīkojusies līdzīgi. Pensionāre tā darījusi, jo viņai bijis konflikts ar mirušās sievietes meitu. Par to tantiņa dabūja gadu — nosacīti. Tas arī viss. Stāsts, protams, ir ļoti labs. Tikai diemžēl izmeklēšanai nav izdevies tikt skaidrībā par šī stāsta vislabāko detaļu — abu sieviešu konflikta iemeslu, kura dēļ Aleksandra divreiz paslēpa vāzi. Toties noskaidrots, ka cietušajai nodarīti piecu latu lieli zaudējumi.
Lai gan šī stāsta literārais potenciāls ir apbrīnojams, tā galvenā vērtība ir absolūtā universālumā. Tas, protams, nomierina tos, kas runas par nepieciešamību samazināt policistu skaitu uztver kā apdraudējumu savai un valsts drošībai, un tos, kas uztraucas par noziegumu neatklāšanas problēmām (ja var atrast vāzes slēpēju, nodarboties ar izmeklēšanu, pratināšanu, apsūdzības sagatavošanu, pat aprēķināt vāzes slēpšanas gaitā nodarītos materiālos zaudējumus, tad gandrīz vai jāsaka — ar esošajiem resursiem policija var visu). Tajā ir arī vēsts par to, ka n omaļu iedzīvotāji tomēr tiek socializēti — lūk, viļānieši: gan apsūdzētā, gan cietusī, gan liecinieki tiesas dēļ vismaz dabūja mērot ceļu uz Rēzekni. Tas pauž arī to, ka tiesas process Latvijā var būt ātrs un rezultatīvs. Bet, galvenais, šis stāsts tik ļoti palīdz saprast Latviju, ka par Aleksandru un vāzi būtu jāzina ne tikai prezidentam, valdībai un parlamentam, bet šis stāsts būtu jāpasniedz skolās un augstskolās, par to jādiskutē pie viesību galdiem, konferencēs utt. Jo tas ir stāsts, no kura var iemācīties visu — gan jautāt, gan atbildēt.
Ak jā, stāstam taču bija arī pēdējais teikums — tiesas sēdē apsūdzētā savu vainu atzina un izdarīto nožēloja.