Tiek izteikta sajūsma, ka "Eiropa arī turpmāk laks mūsu naftu un gāzi" (Tvoi den) un ka "galvenais Briseles sammita rezultāts ir tas, ka vairums eiropiešu nevēlas nopietnus un ilgstošus konfliktus ar Maskavu" (Izvestia). Jāpiebilst — lai ko tā darītu.
Pirms deviņpadsmit gadiem, kad mēs sadevāmies rokās Baltijas ceļā, Rietumiem pietika drosmes mūs ieraudzīt, savukārt pirmdien Eiropai bija izdevīgi izlikties nezinām, ka vairāk nekā miljons cilvēku Gruzijā stāv sadevušies rokās un prasa "Apturiet Krieviju!".
Ir pagājušas gandrīz trīs nedēļas, kopš Krievijas prezidents parakstīja pamiera līgumu, kuru Krievija vēl joprojām nav izpildījusi. Ir pagājusi gandrīz nedēļa, kopš Krievija, ignorējot jebkādas starptautiskas normas, ir pasludinājusi, ka atzīst Gruzijas provinču neatkarību. Bet Eiropas līderi tā arī nav varējuši vienoties par kaut cik efektīgu Krievijas nosodījumu, kas ne vien spētu palīdzēt Gruzijai, bet sniegtu arī kaut kādu cerības uz garantijām Ukrainai un Moldovai. Tik vien kā Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī iedots "skaidrs mandāts" — ja Krievija savus bruņotos spēkus vēl aizvien no Gruzijas neizvedīs, braukt nākamnedēļ uz Maskavu par to runāt.
Pēc pirmdienas sammita sanāk, ka drīzāk jāpiekrīt tam, kā šobrīd situāciju vērtē Krievijas ārlietu ministrs, nevis Latvijas ārlietu ministrs. Atšķirībā no Māra Riekstiņa, kurš uzskata, ka ES valstu līderi ir skaidri pauduši savu attieksmi pret Krievijas rīcību, kas tiek stingri nosodīta, Sergejs Lavrovs pirmdien pavēstīja, ka Gruzijas karš ir veicinājis Maskavas ietekmes atdzimšanu. Jo patiesībā jau Sarkozī teiktais: "Nav nekādas vajadzības demonstrēt muskuļus," ir tikai diplomātiskāks tulkojums Berluskoni skaidrojumam, ka Krievija ir "zeme, kas ir bagāta ar naftu un gāzi, kas ir vajadzīga Eiropai".
Kļūst vēsāks. Un Eiropai tas droši vien liedz aizmirst, ka tā no Krievijas importē aptuveni 40% nepieciešamās gāzes un trešdaļu naftas. Tāpēc kopš pirmdienas, kad ES ir atklāti nodemonstrējusi savu vājumu, ir jāsāk runāt ne vien par to, vai Eiropa ir spējīga nolikt pie vietas agresoru, bet arī par to, ka agresors varētu būt spējīgs nolikt pie vietas Eiropu.
Ja Latvijas amatpersonas pozitīvi vērtē šo situāciju, mums tomēr ir jārēķinās, ka bailēs no ļoti aukstas ziemas Eiropa kādreiz varētu pārdot ne tikai Gruziju.