Laila Pakalniņa: Ziemas uzvara

Gribētu redzēt, kāda būtu jūsu rīcība, ja tas notiktu jūsu acu priekšā. Jācer, ka bikses tīras paliktu!

Latvijai un arī, pārējai Eiropai sen bija laiks padomāt gan par neatkarīgiem energoresursiem'(tas ir pilnīgi iespējams), gan par iespējām izolēt Krieviju. Krievija ir bīstama teroristiska valsts un saprātīgākais būtu, to izolēt. Tieši tirgošanās ar energoresursiem ir ļāvisi tai pieaugt spēkā un nekaunībā. Eiropas savtīgums ir tuvredzīgs. Sarunas un tirgošanās ar agresoru var ļauni atmaksāties.

Starp citu, ne tikai Ārlietu ministram ir ietekme Eiropas viedokļa izveidē, bet arī mūsu Prezidentam ir pietiekami instrumentu, lai nepārtrauktu aktualizēt šo jautājumu un meklētu iedarbīgākus variantus! Šajā situācijā, kad viens "rupors" buksē, otram būtu jāuzņemas iniciatīva un tāda kā kompensējoša loma. Protams, runa ir par prezidentu, kuram ir skaidras prioritātes.

Būtībā Latvijas tautā sētā tiesiskā nihilisma sēkla sāk uzdīgt. Ja valsts varai, ierēdņiem, ir izdevies panākt apziņu tam, ka tauta valstij nav vajadzīga, tad daudzos komentāros jau parādās tas, ka arī valsts , šī valsts - Latvija, daudziem nav vajadzīga. Cik tuvu Latvija ir 1940 gada scenārija atkārtojumam? Ar tanku bučošanu... Jo daudziem vairs nav ko zaudēt, sevošķi apzinoties to, ka lembergi, šķēles, kargini, bojāri, šbašovi, indriksoni utt - tie jau savus sazagtos kapitālus nezaudēs. Un tāds godmanriekstiņšleser bariņš jau pilda šito pasūtītāju velmes, Un viss, nekā vairāk.

Ir politisko komentētāju viedokļi, ka ASV nav izdevīgi labas un ciešas Eiropas un Krievijas saiknes. Vēl ir jautājums, vai ASV specdienest par iespējamo incedentu neko nenojauta?

toties rietumu - gan NATO, gan ANO - speki klusi staveja mala, kad Serebreņicā grieza rīkles simtiem musulmaņu... Dižie taisnības cīnītāji!

Jā, Lailai taisnība, var pārdot Latviju, ka nograb :(((

No Starptautiskās Eirāzijas kustības līdera, filosofa, jedinoverca Aleksandra Dugina intervijas: Krievija atzīstot Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību, sekos globāla visas pasaules arhitektūras pārbūve. Krievija ir veikusi militārus, politiskus un diplomātiskus soļus, kas ir nonākuši pilnīgā pretrunā ar amerikānisko uzskatu par pasaules iekārtojumu un pašām Savienotajām Valstīm, kas līdz šim ir lēmušas, ko var atzīt, bet ko nevar. Krievija ir metusi izaicinājumu pasaules amerikāņu impērijai un tagad saņems atmaksu par to. Mēs esam paveikuši ļoti svarīgu lietu: mēs salauzām savu pa pusei verdzisko, pa pusei izaicinošo izturēšanos, kuru līdz pēdējam mirklim varēja salīdzināt ar nepaklausīga bērna uzvedību, kas dažkārt mēdz neklausīt savu tēti, taču galvenajos vilcienos ir paklausīgs. Tagad mēs esam pierādījuši, ka mēs paši esam tētis, kuram ir savi bērni, kurus mēs neatstāsim nelaimē. Un, kad pasaulē parādās divi tēti, nevis viens, tad sākas ietekmes sfēru pārdale, turklāt visai striktā formā. Krievija, pēc būtības, ir metusi izaicinājumu tiem, kas ir stiprāki. Mēs pateicām: "Jā, mēs saprotam, ka jūs esat stiprāki, taču savu teritoriju mēs pārvaldām paši." Tas ir nopietns paziņojums. Tagad mums ir eiforija: mēs pieveicām Gruzijas kara mašīnu, iznīcinājām to, atzinām mūsu draugu neatkarību. Tagad atliek tikai šo situāciju noturēt. taču tas nav lokāls jautājums. Noturēt situāciju, nenozīmē tikai - nepieļaut gruzīņu agresoru pretuzbrukumus. Tagad ir jāspēj atvairīt masētu ASV uzbrukumu šo republiku teritorijām. Pats grūtākais vēl priekšā: mēs esam uzvarērējuši kauju, bet nebūt vēl visu cīņu. Krievijai, lai tiktu galā ar šo situāciju, jāpārveido sabiedrība, ekonomika, politika, informācijas un izglītības sfēras - visu uz kara laika apstākļiem. Mēs esam iesaistījušies karā. Mums būs vajadzīgi papildspēki, sabiedrības konsolodācija. Mēs vairs nekad neatgriezīsimies Krievijā pirms 2008. gada 8. augusta. Mēs tagad ilgi atradīsimies kodolkonflikta draudu ēnā. Tāpēc, manuprāt, Dienvidosetija un Abhāzija kļūst otršķirīgas salīdzinājumā ar tō globālo pasaules arhitektūras pārbūvi, ar kuru mums ir darīšana. Šo tautu liktenis ir otršķirīgs, salīdzinot ar to, kas gaida visu pasauli. Jo pasaule atrodas uz kodolkatastrofas sliekšņa. Amerika ir saņēmusi no mums ļoti nopietnu triecienu. Un viņai ar kaut ko ir jāatbild. ja viņi ievēlēs par prezidentu Makkeinu, nevis Obamu, tad tā būs vāja atbilde, tāpēc ka pēc būtības Krievija ir apkaunojusi Ameriku. Tās varenība ir ierobežota un tās satelīts padarījis to par blefu. Domājiet, ka Vašingtona to pacietīs? Tad jau tā parakstīsies par to, ka nav pasaules tētis. Tāpēc es domāju, ka mums ir jāgaida amerikāņu atbildes trieciens, ļoti varens, iespējams, ka militārs. Turklāt, es neticu, ka amerikāņi paši iesaistīsies karadarbībā pret Krieviju, tāpat kā Krievijas karaspēks pret Ameriku. Ar grūzīņiem - apbruņotiem, centra izskolotiem - tas ir pilnīgi iespējams. Maskas ir kritušas. Mēs esam iestājušies karā. Tagad valstij ir jākaro, ne tikai ārpusē, bet arī iekšienē, ar piekto kolonnu. Liberāļi-rietumnieki, visādu fondu darbinieki - tūlīt pat ir jāinternē. Karā, kā jau karā. Ja līdz 8. augustam šiem cilvēkiem bija tiesības uz savu viedokli, tad tagad viņiem ir tikai vienas tiesības: tos ir jāizolē vai arī jāglābj no neatvairāmas atmaksas, jo es domāju, ka šajā situācijā patrioti nesēdēs rokas klēpī salikuši. Nāk patriotu stunda. Atriebības stunda par tiem pazemojumiem, kurus gadu desmitiem mēs esam cietuši no šiem pilsoņiem. Domāju, ka noteiktus, aktīvus gruzīņu darboņus Krievijā sagaida tāds pat liktenis, kā tās valsts pārstāvjus, ar kuru mēs karojam. [Jā patiešām, maskas ir kritušas. Tāds parastais krievu fašisms, Krievijas eirāzistu vadoņa sniegumā. Eirāzisti - tāpēc, ka viņi grib apvienot abas šīs pasaules daļas vienā valstī. Neoeirāzisms - viņu ideiskais strāvojums. Protams, šī kustība pagaidām nav īpaši spēcīga, taču - viss reiz sākas no mazuma. Cilvēki - esiet modri!]

man patik ta gudrā spriedelēšana par sankcijām pret Krieviju. es aicinātu laikrakstu Diena nopublicēt to sankciju sarakstu, kādas būtu iespējamas pret šo valsti! ka tik mēs neattopamies situācijā, ka tās sankcijas mums ir sāpīgākas nekā pašai Krievijai... gudreļi... dod dievs prātiņu laikraksta "diena" demagogiem, io atvainojiet, redakcijai!

Economist» ironizē par Krievijas «miera uzspiešanu» arī citās kaimiņvalstīs LETA Trešdiena, 3. septembris . Ietekmīgais žurnāls «The Economist» ironiskā komentārā apspēlējis iespējamos Krievijas darbības scenārijus «miera uzspiešanai» arī citās tās kaimiņvalstīs. Komentārs rakstīts kā «Putinam adresēts slepens e-pasts, kas nonācis [«The Economist»] komentētāja rīcībā». Kā vēstules autors minēts Oļegs Šutņiks (Oļegs Jokotājs), un tā sūtīta no domēna «svr.ru», ar ko acīmredzot domāts Krievijas Federācijas Iekšējās izlūkošanas dienests. «Vēstules» sākumā tās «autors» izsaka atzinību Putinam par operācijas «Atgriešanās» sākotnējās militāri politiskās fāzes pabeigšanu Gruzijā. «Mūsu [Iekšējās izlūkošanas] dienesta un ar to saistīto organizāciju iefiltrēšanās ienaidnieku nometnes izšķirošās struktūrās jau sen mums devusi savlaicīgus brīdinājumus par Eiropas Savienības un NATO plāniem un ievērojamas spējas tās ietekmēt. Tomēr pat mēs no ienaidnieka negaidījām tādu apātiju un vājumu. Mēs redzam tukšus vārdus, bet nekādu gatavību nopietnai pretestībai. Daži Rietumvalstu komentētāji un politiķi patiešām ir slavējuši mūsu rīcību kā pamatotu, arī tādi, kas nebija saņēmuši nekādus maksājumus vai citus labumus. Mēs varam pārliecināti turpināt,» teikts «vēstulē». «Mums norādot uz sliktu attiecību trūkumiem un labu attiecību izdevīgumu, mūsu galvenais sabiedrotais ir vēlētāji. Balsotāji, politiķi un citi lēmumu pieņemšanā iesaistītie aizvien labāk sapratīs, ka, izrādot mums pretestību, viņi dārgi maksās, bet sadarbojoties viņi gūs ievērojamu labumu.« «Vēstules autors» sola pastiprināt Krievijas tirgū aktīvo britu, amerikāņu, poļu un čehu kompāniju iebiedēšanu, vajāšanu un atsavināšanu un energoresursu pircēju iebiedēšanu, vienlaicīgi turpinot labvēlīgi attiekties pret politiski draudzīgām valstīm, īpaši pret Franciju, Itāliju un Vāciju. «Vai lielās Eiropas kompānijas ir gatavas šķirties no miljoniem eiro kā zaudētās eksporta iespējas vai lielākas energoresursu cenas, lai pakļautos savu politiķu vēlmēm izrādīties un moralizēt? Mēs domājam, ka nē.« Vēstulē arī ieteikts «ievērojami pastiprināt mūsu aktivitātes nerietumvalstu finanšu centros, galvenokārt Dubaijā, Mumbajā un Šanhajā, lai parādītu rietumu kapitāla tirgiem, īpaši Londonai un Ņujorkai, ka viņiem draud biznesa zaudēšana viņu valdību nedraudzīgās rīcības dēļ». «Tāpat arī nākamajam Amerikas prezidentam nāksies izvēlēties starp ar kodolieročiem bruņotu Irānu vai iejaukšanos Eiropā, kas nevēlas sevi aizsargāt.« Tālāk komentārā izklāstītas dažādas sabotāžas un provokāciju iespējas, kādas Krievija varētu izvērst Baltijas valstīs un Ukrainā, lai radītu iemeslu «aizstāvēt tautiešus» šajās valstīs. «Tuvākajos mēnešos gaidāmajiem vēlēšanu procesiem ienaidnieku nometnē vajadzētu garantēt mums lielas uzvaras: mēs sagaidām, ka līdz gada beigām Ukraina un Lietuva pametīs ienaidnieku nometni. Tomēr mums ir gatavi arī plāni tālākai eskalācijai, ja tāda izrādīsies vajadzīga. Mūsu [Irānas] Teherānas un [Sīrijas] Damaskas kolēģu vadīti islāma ekstrēmisti var veikt uzbrukumus Krievijas pilsoņiem Krimā. Ukrainas dienesti, daļēji savas nekompetences dēļ un daļēji pateicoties mūsu traucējošām aktivitātēm, nespēs apturēt šīs asinsizliešanas. Līdz ar to mūsu aģenti vietējā populācijā var izveidot bruņotas pašaizsardzības kaujinieku vienības. Viņi iesaistīsies sadursmēs ar Ukrainas policiju un armiju. Tad kā miera uzturētāji var iejaukties mūsu spēki, atkārtojot notikumu scenāriju, kas tik veiksmīgi norisinājās Gruzijā.« «Baltijas valstīs provokācijas veiks nacionālistiski noskaņoti huligānu grupējumi, kas izliksies par patriotiem un pieprasīs visu krievvalodīgo etnisku tīrīšanu no Latvijas un Igaunijas. Mūsu tautieši arī šeit izveidos pašaizsardzības kaujinieku vienības, kas lūgs mums aizsardzību huligāniem un valsts varas iestādēm. Lietuvas gadījumā mūsu sponsorētas ekstrēmistu grupas var sarīkot terora aktus pret militāro tranzītu uz Kaļiņingradu, dodot mums iespēju pieprasīt un arī nodrošināt piemērotu drošības aizsardzību,» raksta «The Economist». «Autors» piedāvā arī veikt kiberuzbrukums pret Poliju un Čehiju, traucējot oficiālo vietņu darbu un sagraujot banku darbību.

Domaaju, ka taa driizaak ir Sarkozii pieeja politikai, politiskais stils, kas balstiits uz sarunaam nevis konfrontaaciju. Francija ir saliidzinoshi pashnodroshinaata ar energjeetiku turklaat aktiivi darbojas biodegvielas attiistiishanas jomaa. Arii - uz neatkariibas laiku Rietumeiropas valstis bija mums tuvaaki partneri nekaa Amerika. Ne velti ASV ljoti vilcinaajaas atziit Latvijas neatkariibu. Pashlaik izskataas, situaacija ir mainiijusies, mums ir labaakas attieciibas ar ASV, vismaz vinji muus pamana (shodien ASV veestnieks NATO izteica nepiecieshamiibu pieveerst uzmaniibu Baltijas valstu droshiibai) un domaaju, ja izceltos konflikts, tieshi ASV buutu taa, kas aatraak reagjeetu uz notikumiem. Nevar arii viennoziimiigi teikt, ka Eiropas mieriigaa pieeja buutu labojama. Nevar paredzeet, kaa uz asu pretnostaashanos reagjeetu Krievija, neviens neveelas karu. Re kaa Ziemeljkoreja klusi atbrunjojas.

Krievija Kosovaa izdariija kluudu, ka nepaliidzeeja militaari Serbijai. Toreizeejaa Jeljcina komanda bija vienkaarshi par vaaju lai pienjemtu shaaduu leemumu. Ja toreiz Krievija buutu riikojusies aktiivaak, jautaajumi par Gruuziju atkristu pashi par sevi.

Nevajadzētu gaidīt no ES, ka tā pēkšņi sāks darīt lietas, ko nekad savā pastāvēšanas laikā nav varējusi darīt. Struktūra, kura var stāties pretī agresoram, un kura ir šim nolūkam paredzēta, ir NATO.

Kosovas ceļš uz tagadējo neatkarību sākās 1989. gadā, kad Miloševičs uzrunāja serbus Kosovas kaujas 600. gadu jubilejas sakarā, pastiprinot to nacionālismu. Tajā pat gadā Kosovas albāņu autonomija tika maksimāli reducēta. Kosovas albāņi atbildēja ar paralēlu izglītības, medicīnas un citu struktūru dibināšanu, sākot domāt reāli par neatkarību. 1990. gada 2. jūlijā Kosovas parlaments pasludina neatkarību. Ibrahims Rugova kļūst prezidents. valsti atzīst Albānija. Bosnijas kara laikā, kas beidzas ar Deitonas miera līgumu 1995. gadā, starptautiskā uzmanība ir pievērsta tam, kaŗš sāk gruzdēt arī Kosovā, kur atbrīvošanas armija veic akcijas pret serbiem. Tie atbild. Visa kulminācija ir Račakas albāņu slaktiņš, kurš atkal piesaista starptautisko uzmanību Kosovai. Taču serbu iebrukumi Kosovā turpinās, līdz NATO intervence piespiež Miloševiču atvilkt spēkus. Apmēram miljons albāņu ir devušies bēgļu gaitās, vairāk kā 11000 cilvēku nogalināti, ap 3000 pazuduši bez vēsts (no tiem 2500 albāņu). 2000. gadā Kosova formāli atsakās no neatkarības, nonākot ANO spēku pārvaldē. Faktiski NATO izglābj albāņus no pilnīgas iznīcības, tālākos notikumus 21. gadsimtā varbūt ziniet labāk. Vērtējiet paši, kas te ir kopīgs, kas nav ar DOsetiju. Es redzu vismaz vienu atšķirību - NATO spēki neizlaupīja Serbiju.

Mūsu amatpersonām nevajadzētu diplomātiski muldēt, bet gan REĀLI un AKTĪVI RĪKOTIES. Enerģētiskā atkarība no Krievijas jāsamazina strauji un tādā apmērā, lai krīzes gadījumā, t.i., Krievijas gāzes krāna aizgriešanas reizē, valsts netiktu paralizēta. Bet mēs tik runājam un runājam... Strīdamies un strīdamies par dažādiem projektiem, pat par tādiem, kas radītu vēl lielāku atkarību no Krievijas. Bet kur ir darbi??? KUR? Arī kopīga Baltijas valstu aizsardzības sistēma jārada steidzami nevis atkal jāieslīgst sīkmanīgās pārrunās. Nu ja - mums jau tas Veldre... Ja par Gruzijas konfliktu, tad cepuri nost Krievijas stratēģiem - laiks tika izvēlēts perfekts. Divu iemeslu dēļ - Olimpiāde un Francijas prezidentūra ES. Ja prezidējošā valsts būtu Lielbritānija, tad diezin vai ES reakcija būtu tik gļēva /vismaz es tā cerētu/. Sava vaina jāuzņemas arī NATO - Gruzija un Ukraina vēl tika turētas pa gabalu no šīs organizācijas. Tas deva brīvas rokas Krievijai. Nupat jauna ziņa no Ukrainas - izjukusi valdošā koalīcija. Tas stāvokli Ukrainā var stipri saasināt. Nebrīnīšos, ja vēlāk atklāsies Krievijas "pirksts". Kā zināms, Ukrainā dzīvo ļoti daudz krievu tautības cilvēku, par kuru atbalstu Krievijas politikai nav ne vismazāko šaubu. Turies, Ukraina! Nepadodies, Gruzija! Par jūsu un mūsu brīvību!