Latvietis taisa kino Lietuvā

Nevajadzīgie ļaudis, kuras scenārija autori ir pats M.Martinsons un Raimonds Paškevičs, ir M.Martinsona pirmā mākslas filma. Viņš ilgu laiku strādājis televīzijā, uzņēmis Lietuvā populāros seriālus Anastasija un 42. M.Martinsons atceras, ka nolēmis radīt īstu mākslas filmu, bet tas prasīja lielu piepūli. "Lietuvas Kultūras ministrija nenoticēja mūsu projektam, mēs nesaņēmām nekādu finansējumu. Taču mēs nolēmām, ka, par spīti visam, turpināsim darbu pie filmas. Kad parādījās pirmās pozitīvās atsauksmes, es sapratu, ka neesam velti pūlējušies. No otras puses, es nezinu, kāds noskaņojums man būtu, ja skatītāji nepieņemtu šo filmu un tā nebūtu izgājusi starptautiskā arēnā," intervijā Dienai stāsta M.Martinsons.Lietuvas kino rekords Lietuvas kinoteātros Nevajadzīgie ļaudis parādījās gada sākumā. Filmu noskatījās ap 50 000 skatītāju, kases ieņēmumi bija gandrīz 600 000 litu (120 000 latu), kas ir lietuviešu kino rekords. Filmas mūziku radījis Lietuvā populārais mūziķis Andrus Mamontovs, kurš filmā arī redzams epizodiskā garīdznieka lomā. Nevajadzīgie ļaudis ir filma par cilvēkiem, kuru likteņi savijas kopā. Galvenā varone Valda ir garīgi slima sieviete, kuru pārņēmusi doma, ka bērnunamā esošais zēns ir viņas dēls. Ne ārstiem, ne bērnunama darbiniekiem neizdodas pārliecināt sievieti par pretējo. Valda nospriež, ka bērns viņai netiek atdots nabadzības dēļ, tāpēc viņa pieņem lēmumu doties peļņā uz Īriju. Pa to laiku zēns tiek adoptēts. M.Martinsons filmas veidošanā izmantojis psiholoģijas teoriju, saskaņā ar kuru visi cilvēki atrodas tikai sešu soļu attālumā cits no cita un jebkurš cilvēks mums ir sestās pakāpes radinieks. M.Martinsona filma šovasar bija iekļauta Šanhajas starptautiskā kinofestivāla programmā, kur izcīnīja divas balvas. M.Martinsons tika apbalvots kā labākais režisors, balvu saņēma arī filmas mūzika. Māris atceras, ka tā bija neatkārtojama sajūta un atzinība par divu gadu darbu. Prestižā festivāla balva devusi arī zaļo gaismu filmas virzīšanai ārzemēs. "Pirms dažiem gadiem es kā skatītājs viesojos Kannu kinofestivālā. Toreiz draudzenei teicu, ka pienāks brīdis, kad arī es soļošu pa sarkano paklāju. Toreiz man vēl nebija nevienas filmas, bet šovasar Ķīnā es biju uz sarkanā paklāja. Šanhajas festivāla žūrijas priekšsēdētājs bija režisors Vons Karvajs, kurš toreiz bija Kannu festivāla žūrijas priekšsēdētājs," stāsta M.Martinsons. Viņš neslēpj prieku par filmas panākumiem ārzemēs: īpašs gandarījums viņam ir par "ļoti pozitīvo" recenziju žurnālā Variety. Viņš Šanhajā sapratis, ka filmai būs labi panākumi. Filmas izvirzīšanu ASV Kinoakadēmijas balvai Māris vērtē kā lielisku iespēju piesaistīt skatītāju uzmanību un parādīt pasaulei, ka arī Lietuvā māk veidot labu kino. Lai gan par Oskaru labākās ārzemju filmas nominācijā cīnīsies gandrīz 100 filmu, Māris uzskata, ka jau pati dalība šajā konkursā ir Lietuvas kino panākums, kas veicinās arī filmas popularitāti.Lietuvā kritizē Lietuvā šī filma gan izpelnījusies diezgan bargu kritiku. Pēc kritiķes Živiles Pipinītes domām, M.Martinsona filmai trūkst zemteksta, kas ir katras filmas būtība, jo mudina skatītāju iedziļināties un sniegt savu interpretāciju. Savukārt kritiķe Aleksandra Piktīte nosaukusi Nevajadzīgos ļaudis par "ļoti depresīvu filmu", kas izceļas pat uz depresīvā Lietuvas kino fona. Pēc kinokritiķa Edvīna Puktas domām, filmas galvenās vērtības ir A.Mamontova ģeniālā mūzika un fantastiskais latviešu operatora Ginta Bērziņa darbs. Kritiķis uzskata, ka pārējās jomās M.Martinsons atklāti kopējis meksikāņu režisoru Alehandro Gonsalesu Injaritu un viņa filmas 21 grams, Bābele un Mīla—kuce. M.Martinsons nav pārsteigts, ka nebūt ne visi ir sajūsmā par viņa filmu. Viņš secina, ka Lietuvā filma izraisīja krasi atšķirīgu reakciju — vieniem filma ļoti patika, citiem ļoti nepatika. "Būtu dīvaini, ja filma patiktu pilnīgi visiem. Taču starptautiskā līmenī parādās daudz objektīvāks vērtējums. Protams, bieži vien filmās var saskatīt kaut kādas tendences, citu ietekmi, bet Nevajadzīgie ļaudis nav 21 grama pakaļdarinājums. Ja tā būtu, filma nebūtu saņēmusi tik augstu novērtējumu Šanhajā," uzskata M.Martinsons. Pēc filmas uzņemšanas viņš publiski paziņoja, ka vairs nestrādās televīzijā. "Tagad televīzija kļuvusi tāda, ka nepieciešams radīt daudz un dažādas produkcijas. Tas jau sāk atgādināt desas ražošanu. Es vienkārši sapratu, ka ar kino palīdzību varu nodot cilvēkiem kādu vēstījumu, un darīšu to arī turpmāk," uzsver M.Martinsons. Pēc viņa domām, lai radītu mākslas filmu, režisoram vispirms jānobriest gan radoši, gan profesionāli, gan finansiāli.Mīlestības emigrants M.Martinsona karjera gan sākusies tieši televīzijā. 48 gadus veco Māri varētu raksturot kā "mīlas emigrantu", jo Lietuvā viņš nonāca pēc laulībām ar otro sievu. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka PSRS impērijas beigu posmā nebija īpašas atšķirības, kur dzīvot — Lietuvā vai Latvijā. Viņš apmeties uz dzīvi Viļņā, bet turpinājis strādāt Rīgā, kur filmēja videoklipus. "Kad piedzima dēls, kuram tagad ir jau 17 gadu, es vienam draugam teicu, ka "emigrēju uz Lietuvu". 1991.gadā paliku šeit pavisam." Lai gan ģimenes dzīve ar lietuvieti neizdevās, Māris turpināja dzīvot un strādāt Lietuvā. Likteņa ironija, bet par viņa jauno dzīvesbiedri kļuva latviete Linda, kas pārcēlās uz dzīvi Viļņā, šeit dzimuši arī divi dēli. "Man bieži vaicā, kā gan sanācis, ka latvietis filmē lietuviešu kino. Es šeit dzīvoju jau 17 gadu, te ir mana ģimene un darbs. Nezinu, vai turpinātu veidot kino, ja būtu palicis Latvijā. Dzīve bieži vien izspēlē dažādus jokus," secina Māris. Par to liecina arī viņa biogrāfija. Jaunībā viņš rakstījis dzeju, bet nez kāpēc nolēma apgūt celtniecības inženiera profesiju. Studiju gados strādājis fabrikā Laima, vēlāk bijis skatuves darbinieks teātrī. Trešajā kursā viņš pametis mācības, nolēmis apprecēties, un tikai vēlāk sācis teātra režijas studijas. Vēl viena Māra aizraušanās ir ceļojumi un masāža. Viņš stāsta, ka masāžas tehnika ir tikai aisberga redzamā daļa, bet daudz interesantāka ir masāžas teorija un filozofija. Režisors ir apceļojis austrumu zemes, kur apguvis masāžas mākslu. "Katru ceļojumu es izplānoju pats. Nedēļu divas vai pat mēnesi apmeklēju kursus, lai uzzinātu to, kas mani interesē. Pēc tam dodos ceļojumā. Pēc ceļojuma jūtu, ka esmu labi pavadījis laiku un uzlādējies ar enerģiju kā tāds akumulators," M.Martinsons atklāj vienu no saviem iedvesmas avotiem.