Ar neapbruņotu aci šodien ir redzams, ka straujā izaugsme Latvijā ir apstājusies un nākotnes ekonomiskā attīstība ir apdraudēta. Iepriekšējos gadus tikām pastāvīgi brīdinājuši, ka straujas izaugsmes laikā nav jālej eļļa ugunī, jāspiež gāzes pedālis grīdā un nedrīkst dzīvot pāri saviem līdzekļiem, bet jāatlicina nauda ekonomiskā cikla lejupslīdes situācijai vai, tautas valodā runājot, nebaltai dienai. Varbūt toreiz to ne visi izprata vai vēlāk teica, ka nav sadzirdējuši. Iespējams, arī tagad, ekonomikai atdziestot, daudziem šķitīs jocīgi, kāpēc pašreizējos lejupslīdes apstākļos esam spiesti darīt to pašu — mudināt veidot Latvijas budžetu bez deficīta.
Diemžēl laikā, kamēr Latvijas iekšzemes kopprodukts pieauga ar galvu reibinošu ātrumu (11—12% gadā) un budžetā katru gadu ienāca aizvien lielāki līdzekļi, Latvijas valdība līdz pat 2007.gadam dzīvoja ar budžeta deficītu, tādējādi papildus sildot jau tā uzkarsēto ekonomiku! Uzskatot, ka šāda izaugsme nekad nebeigsies un galvenais bija dalīt un dalīt — pēc iespējas vairāk! Un dalot arī nenopelnīto… Katra gada beigās — 2003., 2004., 2005. un 2006. — ņemot vērā straujo ekonomisko izaugsmi, budžeta ienākumi pieauga, diemžēl tika pieaudzēti arī budžeta izdevumi, kas palielināja budžeta deficītu. Kad gads, pateicoties līdzekļu milzu ieplūdēm, tomēr noslēdzās ar mazāku deficītu, nekā plānots, nākamajā gadā tika atkal ieplānots jau lielāks budžeta deficīts! Un tikai 2007. gadā, ņemot vērā valdības pieņemto inflācijas apkarošanas plānu, Latvija pirmo reizi šajā gadsimtā ar lielām grūtībām sabalansēja budžetu. Iespējams, ka par vēlu!
Daudz par daudz Latvijas ekonomika bija sildīta iepriekšējos gados, kad izaugsme ievērojami pārsniedza ilgtermiņā uzturamo, inflācijai sasniedzot 17% un ārējās tirdzniecības deficītam jeb importa pārsvaram pār eksportu — 25%.
Ārvalstu investori, ekonomisko procesu analītiķi un reitinga aģentūras ar pacietību noraudzījās Latvijas saimnieciskās dzīves veidotāju rīcībā, kas tērēja uz budžeta deficīta rēķina laikā, kad dažādu veidu finansējuma ieplūde jau tā bija pārlieku liela: Latvijā ieplūda milzīgi ārvalstu mātes banku kredītresursi, ārvalstu tiešās investīcijas, no ES fondiem saņemtā nauda, ārvalstīs strādājošo mājup sūtītie līdzekļi. Ticība, ka Latvija salīdzinoši nesāpīgi atgriezīsies pie ilgtermiņā uzturamas izaugsmes — "viegli piezemēsies" — tika deldēta un deldēta. Taču šobrīd Latvijai ir iespēja apliecināt investoriem savu izpratni un gatavību rīkoties laikā, kad ekonomika atdziest un pamazām ieslīd recesijā.
Daži tagad saka, ka šis ir īstais brīdis, lai stimulētu ekonomisko attīstību, ka uzņēmumiem vajag naudu un veikaliem pircējus. Tā ir taisnība. Bet svarīgi saprast — ar kādām metodēm, kas un kam ir jāstimulē. Ne jau ar nenopelnītas naudas dalīšanu uz budžeta deficīta rēķina apstākļos, kad inflācija pārsniedz 16% un tekošā konta deficīts — 14%. Šādas stimulēšanas rezultāts uz vēl nenopelnītas naudas dalīšanas rēķina nebūtu ilgi jāgaida — ekonomikas atdzišana līdz sasalumam, uzņēmumu konkurētspējas tālāka iznīcināšana un nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu samazināšanās.
Jautāsiet, kādēļ tā.
Pirmkārt, valdība ir stimulējusi tautsaimniecības attīstību un inflācija joprojām ir ļoti augstos līmeņos. Un šo līdzekļu piešķiršana ir sekmējusi arī milzīgu importa pieaugumu. Ne viens, ne otrs joprojām nav būtiski samazinājies.
Otrkārt, valdībai, finansējot deficītu, ir jāaizņemas. Ir divas iespējas — iekšzemē vai ārzemēs. Ja Latvijā, tad finanšu tirgū no komercbankām tiek paņemti līdzekļi, kuras tos varētu novirzīt uzņēmumu kreditēšanā, kas veselīgi stimulētu tautsaimniecību. Budžeta deficīta apstākļos līdzekļu kreditēšanai paliek mazāk, rezultātā procentu likmes — pieaug un vēl vairāk sarežģī to uzņēmēju situāciju, kuri jau aizņēmušies ar mainīgu procentu likmi. Aizņemoties ārzemēs, vēl vairāk pieaugs Latvijas kopējais ārējais parāds, kurš iepretī IKP ir viens no vislielākajiem jauno ES dalībvalstu vidū (130% no IKP 2008.gada 1.ceturksnī). Ārvalstu aizdevējiem veidotos pārliecība, ka Latvija ir sarežģītā situācijā un gatava izmisīgi aizņemties par jebkuru cenu, par ko jau izskanējuši minējumi, kas starptautiskajos finanšu tirgos Latviju iezīmētu kā melnu avi — valsti, kuras ekonomikai gaidāmi grūti laiki.
Treškārt, algu pieaugums valsts sektorā liek arī uzņēmējiem palielināt savu darbinieku atalgojumu, tādējādi vēl vairāk sadārdzinot gala produkcijas izmaksu un samazinot spēju savu produkciju pārdot ārvalstu tirgos.
Ceturtkārt, saimniekošana ar deficītu ļauj aizmirst nepieciešamību padarīt efektīvāku valsts pārvaldes darbu, samazinot resursus, kur tie lieki, un nostiprinot to, ko vajag nostiprināt. Ierēdņu īpatsvara ziņā pret iedzīvotāju skaitu Latvija, kā zināms, ievērojami apsteidz savas ES kaimiņvalstis Igauniju un Lietuvu.
Un, iespējams, pats būtiskākais — ar budžeta politiku (un savas izpratnes demonstrēšanu par to, kas jādara), mēs izšķirsim investoru attieksmi pret mūsu valsti šajā attīstības posmā!
Iespējams, daudzi jau vairs negaida pragmatisku rīcību no Latvijas valdības. Viņi arī attiecīgi prognozē, ka jau šā gada budžeta deficīts Latvijā būs 2% apjomā un nākamajā gadā — vēl lielāks. Pretējs piemērs ir mūsu kaimiņi igauņi — par Igauniju ārvalstu investoriem un analītiķiem šaubas nerodas, jo viņi redz, ka šīs valsts saimnieciskās politikas veidotāji kopš neatkarības atgūšanas rīkojas tālredzīgi un konsekventi, straujās izaugsmes gados veidojot budžetu ar pārpalikumu — veidojot rezervi nebaltām dienām — un ātri un ekonomiski pareizi reaģējot uz smago fiskālo situāciju ekonomikas atdzišanas laikā, kas atspoguļojas arī augstākā kredītreitingā. Igaunijas valdība šā gada vidū samazināja budžeta izdevumus par 144 miljoniem latu — atgriezās gada sākuma situācijā, sabalansējot budžetu, un ir gatava vajadzības gadījumā turpināt samazināt izdevumus, lai gada beigās budžeta deficīts būtu nulle. Latvija diemžēl labi iesākto, proti, 1% pārpalikumu, budžetā deldēja un gadu noslēgs, iespējams, ar 2% deficītu.
Tātad starpība gada laikā 2—3%. Bet, zinot, ka mūs nākamgad negaida vieglas dienas un ienākumi, iespējams, būs zemāki par plānotajiem, sākot 2009.gadu ar -2% deficīta uzstādījumu, gada beigās deficīts varētu sasniegt 4—5% līmeni.
Protams, nepieciešamie lēmumi nav viegli un Latvijā iepriekšējās ekonomiskās politikas dēļ situācija ir nepateicīgāka nekā kaimiņiem. Iespējams, 2009.gads ieies vēsturē kā viens no sarežģītākajiem Latvijas tautsaimniecības attīstībā. Tas nozīmē, ka arī budžeta ienākumi nākamgad nebūs vairs tik lieli kā aizvadītajos gados. Taču Latvijai nav uzkrātas nekādas rezerves, ar ko kompensēt šo ienākumu samazinājumu. Tāpēc ļoti svarīgi, lai jau gada beigās pieņemtais nākamā gada budžets būtu sabalansēts.
Es jau minēju, ka ir taisnība ekonomistiem, kuri norāda uz nepieciešamību atdzišanas laikā ekonomiku stimulēt ar naudu, ekonomikas asinīm. Taču patiesība šeit ir tikpat vienkārša kā medicīnā. Palīdzēs tikai pareizās grupas asinis un tikai pareizajā daudzumā. Vienkāršojot var teikt, ka naudas apjoms ir viens, bet kanāli, kā to iepludināt tautsaimniecībā, ir divi — caur valsts budžetu vai banku sistēmu. Šajos apstākļos budžeta kanāls ir jāaizmirst, jo šī metode valsti, iedzīvotājus un uzņēmējus novedīs dziļākās un daudz ilgstošākās problēmās.
Pašlaik ir jārūpējas, lai veselīgu un augļus nesošu stimulu tautsaimniecībai dotu banku sistēma. Bankas kopā ar uzņēmējiem un, kur nepieciešams, valsts ar mērķtiecīgu investīciju programmu līdzdarbību var izvēlēties, kuri ir tie sektori, virzieni, kurus būtu svarīgi attīstīt un kreditēt, tādējādi radot jaunas darba vietas, nodokļus un attīstību. Ja budžeta politika ir stingra, monetārajai politikai parādās iespēja papildus stimulēt Latvijas tautsaimniecības attīstību. Proti, ja zemāka ir rezervju norma jeb līdzekļu apjoms, kas bankām jāiesaldē Latvijas Bankā, bankām palielinās brīvi pieejamo līdzekļu apjoms, kurus var novirzīt tautsaimniecības kreditēšanai. Savukārt zemākas centrālās bankas procentu likmes var nozīmēt lētākus latus Latvijas komercbankās. Jāatgādina, ka izaugsmes lūzuma brīdī gada sākumā Latvijas Banka, redzot valdības stingro fiskālās politikas nostāju, jau samazināja rezervju normu, tādējādi atbrīvojot tautsaimniecības attīstībai aptuveni 110 miljonus latu. Latvijas Banka būtu gatava to darīt arī turpmāk, ja vien šo stimulēšanas limitu neizsmeltu valdība caur savu fiskālo kanālu.
Kredītu izsniegšanas temps patlaban ir stabilizējies ilgtermiņā uzturamā un tautsaimniecībai veselīgā līmenī — gada izaugsme ir 15—17% robežās. Ar veselīgas kreditēšanas palīdzību nostiprinoties uzņēmumiem un eksportam, iegūs visi ekonomikas dalībnieki. Augs budžeta ieņēmumi un iespējas lielākām algām un pensijām nākotnē, kuras neapēstu inflācija un kuras būtu atbilstošas valsts nopelnītajam. Ja pareizi un izšķirīgi ar budžetu rīkosies valstsvīri, varēsim salīdzinoši īsā laikā runāt par Latvijas ekonomikas atveseļošanos un līdzsvarotu izaugsmi nākamajos gados.