Ministru kabineta noteikumi, kas pieņemti 1932.gadā Satversmes 81.panta kārtībā, proti, ar likuma spēku Saeimas vietā, paredzēja, ka "no algas, kas pienākas no valsts atalgojamiem darbiniekiem un strādniekiem, jāietur sevišķs krīzes laika atvilkums".
Lai saprastu tā laika algas, vēsturnieki min, ka tās jāreizina ar desmit, proti, 80 latu alga 30.gados ir aptuveni 800 latu mūsdienās. Tolaik laba vidusmēra alga bija 150-200 latu, bet tos, kas pelnīja virs 1000 latu, uzskatīja par ļoti turīgiem ļaudīm. Taču jāņem vērā arī cenu atšķirības tolaik un mūsdienās.
Likums paredzēja - ja ierēdņa alga 30.gados pārsniedza 1400 latu mēnesī, viņa alga tika samazināta par 20%, ja 1300 latu - 19%, ja 1200 latu - 18%, un tā tālāk. Tolaik šī skala apstājās pie 80 latiem, paredzot, ka tādā gadījumā no algas atvelk trīs procentus.
Likumam, kas bija spēkā divus gadus no 1932.gada 1.janvāra, paredzēja arī vairākus izņēmumus.
Piemēram, ja darbiniekam nebija sievas un bērnu līdz 18 gadu vecumam, no viņa algas, ja tā nepārsniedza 100 latu mēnesī, papildus pieciem procentiem bija jāatvelk vēl četri procenti, bet, ja alga bija robežās no 80 līdz 100 latiem, - papildu vēl divi procenti. Šī norma gan neattiecās uz karavīriem un policijas kārtībniekiem.
Vienlaikus valdība aizsargāja mazo algu saņēmējus, proti, ja, aprēķinot atvilkumus, izrādītos, ka cilvēks saņemtu zem 80 latiem mēnesī, valsts pārvaldē strādājošais saņemtu 80 latu. Ja skolotājs ar nepilnu slodzi saņēma mazāk par 80 latiem, viņa algu nesamazināja.
Vēl likums tolaik regulēja arī to cilvēku algas, kas saņēma samaksu par darbu vairākos amatos. "Ja kāds darbinieks, izņemot mācības spēkus, saņem algu no valsts, arī valsts autonomo uzņēmumu līdzekļiem par vairākiem amatiem, tad atvilkumi attiecināmi tikai uz algu pamatvietā, bet atalgojums citās vietās uzskatāms par papildatlīdzību," teikts likumā.
No papildatlīdzībām bija jāietur 20%. Šis pants neattiecās uz ģimenes piemaksu, karavīru dienas naudu, komandējumu naudu un citiem papildienākumiem.
Likums tika attiecināts uz skolotājiem, pagastu darbvežiem, viņu palīgiem un apriņķu valžu darbiniekiem, kā arī pašvaldību, sabiedrisko iestāžu, privātskolu un citu nozaru darbiniekiem, piemēram, lauku rajonu ārstiem.
Arī pensijas samazināja pēc līdzīgas sistēmas, ņemot vērā līdzšinējo pensijas apmēru.
Likumā sīki noteikti arī citi izņēmumi, kādos gadījumos un kurai darbinieku kategorijai algas nevarēja samazināt.
Šajos noteikumos un instrukcijā, kas tos regulēja, vēlāk gan tika veikti vairāki grozījumi.
Jau vēstīts, ka premjera Valda Dombrovska ("Jaunais laiks") vadītā valdība, gatavojot 2010.gada budžetu, izstrādājusi arī likumu, kas paredz vienotas atalgojuma sistēmas izveidi no 2010.gada 1.janvāra.
Likumprojekts izraisījis Saeimas deputātu asu kritiku. Viņi norāda gan uz vairākām juridiskām nepilnībām, gan pretrunām ar Satversmi, gan arī nekonsekventu attieksmi pret visām valsts iestādēm. Likumā gan nav iekļauta, piemēram, Latvijas Banka, bet ir iekļauta Valsts kontrole, kas arī ir no valdības neatkarīga institūcija.
Saskaņā ar likumu par augstāko algu valsts pārvaldē tiek noteikta Ministru prezidenta alga 1908 latu apmērā. Likumprojekts arī paredz ministriju centrālajam aparātam samazināt mēnešalgu diapazonu (starpība starp minimālo un maksimālo algu katrai attiecīgās algu grupas kvalifikācijas pakāpei).