Latvijas vīzija 2030.gadam: „Valsts bez sievietes”

Un tā arī paliek sapņu pasaulē.Iepazīstoties ar vīzijas dokumentu, top skaidrs, ka 2030.gadā dzīvosim veselīgā vidē, būs daudz vecu cilvēku un maz bērnu. Taču kādu ļoti būtisku aspektu dokumenta veidotāji ir aizmirsuši. Proti, nav ne vārda par sieviešu labsajūtu un labklājību, nav pat pieminēts, ka vēlamies veidot sabiedrību, kurā vīriešiem un sievietēm būtu vienādas tiesības, iespējas, pienākumi, vienāda vērtība. Pie cilvēkresursiem nav ne vārda par vardarbības izskaušanu pret sievietēm un bērniem. Pie tūlītējiem soļiem vispār nav pieminēts, ka nekavējoties jāvēršas pret sieviešu sakropļošanu mājās, sieviešu nogalināšanu, sieviešu iztirgošanu seksuālai izmantošanai prostitūcijā un pornogrāfijā. Tajā pat laikā uzsvērta drūmā demogrāfijas vīzija, kas skarbi un nepielūdzami rāda to, ka pensijas vecuma cilvēkiem pašiem būs jānodrošina sev iztika. Protams, ja neparedzēsim dzimumu līdztiesību veicinošus pasākumus, kas arī sievietei ļautu baudīt pilnvērtīga cilvēka statusu, tad drūmā vīzija neapšaubāmi kļūs par realitāti. Dokuments pat nepiemin, ka būtu izskaužama dzimumu diskriminācija VISĀS dzīves jomās, bet runā par toleranci. Tolerance un dzimumu diskriminācija nav savienojami jēdzieni. Es nekad nebūšu toleranta pret vīriešiem, kas pazemo sievietes, pret sistēmām, kas veicina varmācību pret sievietēm līdz pat nogalināšanai pašu mājās, pret reliģijām, vienalga, vai tās balstās Bībelē vai Korānā, ja tās atbalsta sievietes pakārtoto lomu sabiedrībā. Vīzijas dokumentā būtu pirmkārt jārunā nevis par toleranci, bet gan par diskriminācijas novēršanu visās dzīves jomās.Gandrīz ikvienu sievieti nomāc kāds jautājums, kurš strukturāli – ar valsts likumu un valsts programmām netiek risināts. Piemērs no dzīves: sievietei ir mazi bērni, kuriem nav bērnudārza, veca un nevarīga māte, kura ir akla un nav viena atstājama mājās, alga,  no kuras nepietiek atsevišķa cilvēka algošanai, lai tas veiktu aprūpi. Sievietei nākas darīt visu pašai, visiem dzīvojot pusbadā. Būtu labi, ja viņas privātā uzņēmējdarbības iniciatīva tiktu atbalstīta, bet birokrātiskās prasības nokauj pat to.Lai veicinātu, ka Latvijas valsts un sabiedrība pastāvēs arī nākotnē, jānodrošina, lai arī sievietes varētu savas zināšanas un lietpratību ieguldīt ekonomikas attīstībā, lai viņas veikli netiktu izstumtas no sabiedriskās dzīves, lai viņu darbs tiktu novērtēts ar atbilstoši augstu atalgojumu. Lai tēvu iesaistīšanās bērnu audzināšanā tiktu veicināta arī ar ekonomiskiem un likumu instrumentiem, lai bērniem būtu pieejama kvalitatīva pirmsskolas izglītība, lai būtu pieejami dienas aprūpes centri cilvēkiem ar invaliditāti un veciem cilvēkiem, un viņu aprūpe nebūtu tikai sievietes neatalgotais darbs.Lai tas notiktu, nekavējoši jānodrošina godīgas konkurences iespējas pirmskolas vecuma bērnu iestādēm, jāsekmē privātā iniciatīva un pilsoniskā iesaiste. Protams, jāatbalsta NVO, kas strādā sieviešu situācijas uzlabošanai. Jāatbalsta ne tikai vārdos! Galu galā, arī tīri materiālajai videi, sabiedriskajai telpai ir jābūt tādai, kurā vecāki ar bērnu ratiņiem un cilvēki ratiņkrēslos var uzturēties un pārvietoties, nejūtoties kā sacensībās ar paaugstinātas grūtības šķēršļu joslu. Pat tik ļoti cildinātajā Rīgas lidostā nav padomāts par vecākiem ar maziem bērniem. Vairs nav palicis pat tas vienīgais bērnu spēļu laukumiņš, kas bija kādreiz. Tagad tā vietā ir kafejnīca, Protams, no tūlītējas peļņas viedokļa – neapšaubāmi ienesīgāka… Nav ratiņu, kur iesēdināt mazuļus, lai varētu brīvi pārvietoties. Protams, nekas tāds nav atrodams arī vilcienu un autobusu stacijās; par iekļūšanu vilcienu vagonos un sabiedriskajā transportā vispār nerunāsim. Vissmieklīgākās ir piebrauktuves bankomātiem. Skaists celiņš daudzviet aizved gandrīz līdz bankomātam, bet tad ir nepārvarams slieksnis un … vari doties pa skaisto piebrauktuves celiņu atpakaļ, tā arī nesaņemot pakalpojumu.Katrs no šiem škērslīšiem, atsevišķi ņemts, var šķist nenozīmīgs. Bet kopā tie pamatīgi bojā mūsu vidi – fizisko, sociālo, tiesisko, psiholoģisko, finansiālo. Ja mēs nekavējoši nesākim tos novērst, tad „Latvija -2030” tā arī paliks skaista, bet nesasniedzama pasaka.