"Holokausta noliedzējs nedrīkst to darīt," pārliecināts Šulcs, tāpēc viņš vēlas panākt, lai tiek pārtraukta senā tradīcija, ka šo svinīgo plenārsēdi atklāj "vecākais EP deputāts". Iespējams, viņu atbalstīs arī Tautas partiju frakcija un "Zaļie/Eiropas brīvā alianse".
Pa to pašu laiku Eiroparlamenta vēlēšanām kā "Saskaņas centra" saraksta pirmais numurs netraucēti gatavojas Alfrēds Rubiks. Cilvēks, kurš bija viens no pēdējiem komunistiskā totalitārisma bastiona sargātājiem - vēl tad, kad lielākā daļa brūkošās PSRS iedzīvotāju jau raisījās no šīs ideoloģijas valgiem. Pēdējais Latvijas komunistiskās partijas pirmais sekretārs, PSRS konstitūcijas un t.s. sabiedrības glābšanas komitejas priekšsēdētājs(1990. - 1992.). Visbeidzot - t.s. Latvijas ārkārtas stāvokļa komitejas priekšsēdētājs, kurš aktīvi līdzdarbojās 1991.gada augusta puča organizēšanā , par ko sodīts uz astoņiem gadiem cietumā "par darbībām, kas veiktas, lai Latvijas Republikā vardarbīgā ceļā gāztu valsts varu" Rubika loma komunistiskā totalitārisma pēdējās asiņainajās konvulsijās 1991.gada janvārī arī ir iesarkanā miglā tīta. Bet, ja Rubiks EP tiks ievēlēts, viņš pievienosies tieši Šulca vadītajai sociālistu frakcijai (PSE).
Abu šo personu - Lepena un Rubika - radikāli atšķirīgie novērtējumi vislabāk raksturo to situāciju, kāda Eiroparlamentā joprojām ir attiecībā uz diviem noziedzīgiem totalitāriem režīmiem - nacismu un totalitārismu. Neraugoties uz to, ka Lepens bijis Francijas karu varonis, viņš ir politikas "melnā avs", jo atļāvies nepiedienīgu koķetēriju ar nacismu, kurš kā noziedzīgs totalitārs režīms ir apsūdzēts, tiesāts un notiesāts. Tajā pašā laikā Lepens ir saņēmis Militāro nopelnu krustu, viņš nav bijis nacistu vai fašistu partijas biedrs, lai arī atļāvies izteicienus, ka, lūk, "holokausts ir tikai vēstures detaļa", par ko arī ticis sodīts ar apmēram 150 000 latu lielu naudassodu. Taču Rubiks, otra XX gadsimta noziedzīgā režīma - totalitārā komunisma apoloģēts - nez kādēļ joprojām Eiropas kopējā ainavā iederas daudz labāk. Lai gan... arī viņa un dažādu valstu domubiedru pozīcijas beidzot sākušas šūpoties. Vismaz Eiroparlamentā.
Divu Eiropu ieilgušais dialogs
Vēl pirms pieciem gadiem, kad Latvija ne tikai iestājās Eiropas Savienībā, bet Eiroparlamentā tika ievēlēti mūsu valsts pirmie deputāti, situācija bija skaidra: nacisms ir nosodāms, bet par komunismu labāk nerunāsim. Tā nu "vecajiem eiropiešiem" dzīvi negaidīti sarežģīja tas, ka daudzi austrumeiropieši no viņiem sagaida tikpat asu nostāju pret totalitāro komunismu kā pret nacismu. Kaut kā nepieklājīgi - pēc laipna ielūguma ierasties Eiropas kopīgajā mājā un uzreiz uzstādīt savas prasības.
Latvijas EP deputāti vienmēr bijuši vieni no aktīvākajiem, palēnām, pamazām un pakāpeniski cenoties panākt to, ka totalitārā komunisma veiktie noziegumi pielīdzināmi nacistu veiktajiem. Kad 2005. gadā EP pieņēma rezolūciju par Otro pasaules karu, kurā tika atzīts - šī kara beigas Baltijas valstīm, kā arī Centrāleiropai beidzās ar jaunu, totalitārā komunisma okupāciju, tas šķita pārsteidzošs, neticams sasniegums, teju lūzuma punkts. Tomēr jau drīz izrādījās, ka šī rezolūcija plaisu starp "veco" un "jauno" Eiropu tā uzreiz neaizlīdzina. Tiklīdz kāds jautājums atdūrās pret šo kutelīgo punktu, uzreiz sarosījās gan EP grieķu, itāļu un citi komunisti un galēji kreisie, gan sociālisti un sociāldemokrāti. Lai šo situāciju mainītu, pirms gandrīz diviem gadiem vairāki deputāti no dažādām valstīm un politiskajām frakcijām izveidoja grupu "Vienota Eiropa. Vienota vēsture". Par tās tapšanu lielā mērā jāpateicas EP Latvijas deputātam Ģirtam Kristovskim (Pilsoniskā savienība), kurš šo grupu organizēja un saliedēja. Kristovskis saka - viņu galvenais uzdevums nav tikai totalitārā komunisma analīze no akadēmiskas vēstures pozīcijām, bet gan centieni panākt to, ka attiecībā uz totalitāro komunismu un tā vardarbīgo ideju īstenotājiem tiek pielāgota tāda pati likumdošana kā pret nacismu, ka tiek radīts juridisks mehānisms tā izvērtēšanai.
Pirms gada, aprīlī, notikusī Eiropas Komisijas organizētā uzklausīšana par totalitārā komunisma noziegumiem, kur piedalījās arī Sandra Kalniete un EP deputāti Ģirts Kristovskis un Inese Vaidere (PS), no vienas puses, bija uzskatāma kā vēl viens liels solis uz priekšu -Eiropā tik augstā līmenī par šiem jautājumiem vēl nebija runāts. Tomēr tā bija tikai "samierināšanās dāvana" par to, ka Ietvarlēmumā par rasisma un ksenofobijas apkarošanu netika iekļauts punkts, kurš paredz, ka par totalitārā komunisma noziegumu noliegšanu pienākas tāds pats sods kā par nacisma veikto darbu attaisnošanu. Maz zināms ir fakts, ka vēl līdz pat pagājušā gada novembrim Latvija bija vienīgā valsts, kas ES Ministru padomē iestājās pret šī ietvarlēmuma stāšanos spēkā, pastāvot uz sodu par totalitārā komunisma noliegšanu. Līdz beidzot Latvija piekāpās.
Aprīļa uzklausīšanā Kalniete ierosināja 23.augustu pasludināt par abu XX gadsimta totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu. Vaidere kopā ar vēl četriem EP deputātiem no Igaunijas, Ungārijas, Britānijas un Vācijas sagatavoja rakstisko deklarāciju, kurā Eiroparlaments aicina Eiropai liktenīgo 23.augustu pasludināt par šādu piemiņas dienu. Lai tā stātos spēkā, vajadzēja savākt vairāk nekā pusi no 783 deputātu parakstiem. To atbalstīja vairāk nekā 400 eiroparlamentārieši. Taču rezolūcija ir tikai politiskā viedokļa izpausme.
ES prezidējošā valsts Čehija marta vidū rīkoja vēl vienu augsta līmeņa konferenci par komunistisko totalitārismu, kur piedalījās Sandra Kalniete un runāja arī Ģirts Kristovskis. Pēdējā EP plenārsēdē notika parlamentārās debates par šo jautājumu, kuru saturs lika domāt - nu beidzot Eiropa tiešām tuvojas totalitārā komunisma noziegumu izvērtēšanai ne tikai no politiskā, bet arī no tiesiskā aspekta. Tomēr, kad bija jāsagatavo rezolūcija, kurā tiktu pausts EP politiskais viedoklis, , nepanākuši to, ka visi komunisma noziegumi tiek "pierakstīti" tikai staļinismam, nevis visam komunistiskajam totalitārismam, sociālisti demonstratīvi atstāja sarunu telpu. Viņi, lūk, nevēloties politizēt vēsturi, kurā "noticis daudz kas". Vai neizklausās gluži kā Lepena izteikumi par holokaustu?.. Starp citu, Lepens pagājušā gada EP debatēs par Igaunijas "bronzas Aļošu" pārmeta saviem kreisajiem kolēģiem to, ka viņi nepieļauj Centrālās un Austrumeiropas valstu dekomunizāciju, bet, lūk, Širaks liekot ziedus pie Maskavas mauzoleja..
Viss liecina - Eiropā vēl daudz kam jānotiek, lai abi noziedzīgie totalitārie režīmi - komunisms un nacisms - saņemtu līdzvērtīgu politisku un tiesisku izvērtējumu.
Latvijā - nogurums, neticība vai komfortablā "aizmiršana"?
Taču vai tas viss joprojām aktuāls arī Latvijai? Vēl pirms gadiem pieciem mūs sāpināja Eiropas vienaldzīgā attieksme pret to, kas "Eiropas miera vārdā" gandrīz 50 gadus norisinājās aiz "dzelzs priekškara". Nepieciešamība pēc šīs izpratnes bija viena no atmodas sastāvdaļām. Tomēr pēdējā laikā situācija - vismaz Latvijā - šķiet mainījusies.
Tas, kas notiek Eiropā attiecībā uz totalitārā komunisma noziegumu izvērtēšanu, mūsu valsts iedzīvotājus interesē arvien mazāk. Izskan apgalvojumi, ka tas vien tāds latviešiem raksturīgs " nacionālais mazohisms". Citi saka - tā mūsējo darbošanās Eiroparlamentā ir tikai populisms, kuru jāņem talkā, lai tikai "iebrauktu" nākamajā Eiroparlamentā. "Reālistiem" tā ir tik vien kā gaisa jaukšana attiecībās ar Krieviju kā PSRS tiesisko mantinieci, kas esot mūsu ekonomiskā nākotne. Integrētājiem - vienīgi sabiedrības šķelšana, jo krievvalodīgajiem šie jautājumi nepatīkot. Pat ļoti labi izglītoti jauni cilvēki saka - tā ir tikai vēsture, jādzīvo tālāk - cik var skatīties atpakaļ? Un pašās beigās izskan arguments, kas pilnīgi liek nolaisties rokām: sak, tā tik tāda uzmanības novēršana no Latvijas reālajām ekonomiskajām grūtībām. Labāk lai tie EP deputāti kaut ko reālu būtu darījuši mūsu valsts labā. Nonācis pat tik tālu, ka uz jautājumu, kāpēc viņš vairs tikpat kā nepiemin savu gadu ilgo līdzdalību Edvīna Šnores filmas "Padomju stāsts" tapšanā, Ģirts Kristovskis atbild: "Negribu vairs klausīties pārmetumos, ka es to visu darīju tikai tāpēc, lai krātu savu politisko kapitālu." Sekojot tam, kādas ziņas parādās Latvijas medijos par ES norisēm attiecībā uz totalitārā komunisma mantojuma izvērtēšanu, redzu - to kļūst arvien mazāk. Taču mediji atspoguļo sabiedrības intereses un seko informācijas pieprasījumam. Ja vien...neviedo to "labvēlīgo informatīvo fonu", kas esot nepieciešams, lai notiktu Zatlera vizīte pie Medvedeva.
Tā nu sanāca, ka 25.martā, kad pie izsūtītajiem veltītās piemiņas plāksnes Eiroparlamenta prezidents Hanss Gerts Poterings un daudzi EP deputāti ar klusuma brīdi un ziediem godināja 1949.gada 25.marta deportāciju 60.gadadienu, klāt nebija neviena Latvijas žurnālista. Neviens neklausījās arī parlamentārās debates par totalitārajiem režīmiem un diskusijas Baltijas intergrupā. Šī bija vienīgā man zināmā reize šajā parlamentārajā sasaukumā, kad uz Strasbūru nebija pieteicies neviens mūsu valsts mediju pārstāvis - neraugoties uz to, ka šos braucienus uz plenārsēdēm finansē EP Informācijas birojs un ar krīzes grūtībām attaisnoties grūti.
Vai tiešām jau esam tā noguruši, gaidot uz vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu Eiropā, ka uzaugusi vesela paaudze, kas uz to visu skatās vienaldzīgi vai pat skeptiski? Kur ir noticis pārrāvums vēsturiskās atmiņas pārmantošanā un kādas tam būs sekas nākotnē?
Atceros Šveices ebreju meitenes stāstu par savas tautas tradīcijām, ko uzklausīju angļu valodas kursos Melburnā: nozīmīgākajos svētkos ebreji sanāk kopā, lai vēlreiz no jauna un no jauna pārstāstītu senus un ne tik senus savas tautas vēstures notikumus. Šajā vēsturiskās atmiņas pārmantošanas rituālā slēpjas ebreju tautas lielais sīkstums un kopības izjūta, jo ikviens apzinās, ka šajā pasaulē pārstāv ne tikai sevi, bet arī tos tūkstošus, kuri bijuši pirms viņa.
Varbūt tiešām vispirms jādabū uz kājām Latvijas ekonomika, noliekot visas šīs vēstures lietas pie malas? Taču es to nebūt neuztveru kā vēsturi, jo abi totalitārie režīmi pārāk smagi, kaut netieši ietekmējuši gan manu, gan tuvinieku, draugu, paziņu dzīvi. Bet, vērtējot šodien notiekošo, arvien biežāk nāk prātā jautājums: varbūt mūsu valsts ekonomiskās katastrofas saknes meklējamas tieši vēsturiskās atmiņas noniecināšanā, kas izraisīja gara krīzi. Vēsturi pie malas nolikt nevar, jo tieši tad tā nāk un iejaucas šodienā visnegaidītākajos veidos.
Tomēr man ir kauns
Tik tālu nu esam: Alfrēda Rubika kandidēšana Eiroparlamenta vēlēšanās iespējama ne tikai ar "Saskaņas centra", bet lielākās daļas Latvijas pilsoņu klusējošu atbalstu. Pretējā gadījumā, bažījoties par savu patlaban tik augsto reitingu, SC pat neiedomātos šādu kandidātu izvirzīt. Varu vien klusi kaunēties, ka pārliecinātais komunists, tagad - sociālists, kurš, neizvēloties līdzekļus, centās panākt manas valsts tolaik tik trauslās neatkarības iznīcināšanu, kas bija gatavs cilvēku upuriem, nu kā savējais Eiroparlamentā gatavojas sēdēt vācu, britu, franču, holandiešu, rumāņu un citu sociālistu vidū, pārstāvot Latviju.