Levita runu ANO sesijā vērtē atzinīgi, bet būtu jāseko aktīvai rīcībai

ANO Klimata rīcības samitā Latvija pievienojusies trīs iniciatīvām – par jauniešu iesaistīšanu Parīzes nolīguma mērķu īstenošanā, tajā skaitā politiku formulēšanā; par gaisa kvalitātes uzlabošanu un klimata pārmaiņu, un gaisa piesārņojuma politiku saskaņotības veicināšanu, kā arī iniciatīvai par klimata rīcības veicināšanu un partnerību veidošanu pasākumu īstenošanai reģionos, iesaistot visus pārvaldes līmeņus, tajā skaitā pilsētas.
 

Jābūt apritē

Latvijas prezidenta runa bijusi labi apmeklēta un atstājusi labu iespaidu, Dienai stāsta Ārlietu ministrijas politiskais direktors, Latvijas delegācijas dalībnieks Jānis Mažeiks. Levits runāja sesijas pirmajā dienā, kas parasti arī tiekot vairāk apmeklēta. "Šī bija iespēja atsevišķām valstīm paust jaunas apņemšanās par konkrētiem soļiem. Vismaz daļai valstu šis bija papildu stimuls jaunai rīcībai. Lielākā loma ir tam, ka šis [samits] vēlreiz pievērš valstu galvu vērību klimata izmaiņām, līdz ar to izdarot papildu spiedienu uz valdībām darīt kaut ko vairāk," skaidro Mažeiks. Vaicāts par konsekvencēm Latvijas ārpolitikā pēc sesijas noslēguma, Mažeiks uzsvēra, ka jautājumi, kuriem savā uzrunā uzmanību pievērsa arī prezidents, jau līdz šim bijuši ārpolitikas dienaskārtībā. "Protams, mums palīdz, ja ir prezidenta aizmugure," viņš piebilst. 

"Faktiski prezidenta runa atspoguļo ne tikai viņa paša pieeju, bet arī valdības nostāju."

Arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds Dienai atzīst, ka pirmo starptautisko uzrunu "vadošās globālās publikas priekšā" prezidents esot izturējis. Vienlaikus nevajadzētu pārvērtēt šīs runas nozīmīgumu, jo tā nemainīs globālo dienaskārtību. Saturiski daudz nozīmīgākas bijušas Levita nesenās vizītes Polijā un Vācijā. Tiesa, Levita runa bijusi laba, korekta un moderna un neko citu kā labu iznākumu arī nevarēja sagaidīt. Moderna runa bijusi tajā ziņā, ka prezidents ļoti labi apvienojis mūsdienas ar vēsturi, izceļot arī Baltijas ceļu, kas, pēc Sprūda domām, ir kļuvis par zināmu mūsu zīmolu – valstis pēc okupācijas spēj būt par zināmu veiksmes stāstu, attīstīties un transformēties.