28 gadus vecais Māris Bērziņš un viņa līdzgaitnieks 12.janvārī Liverpūlē iesēdās taksometra vadītāja Endrjū Diksona automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Tad Bērziņš taksometra vadītājam apmeta ap kaklu jostu un sāka žņaugt, savukārt otrs pasažieris izvilka nazi un draudot pieprasīja atdot visus taksometra ieņēmumus.
Lai gan taksometra vadītājs cīnījās ar abiem uzbrucējiem un viņam pat izdevās atņemt nazi, tomēr viņš nopietni sagrieza roku. Pēdējais, ko taksometra vadītājs atceras, pirms zaudēja samaņu, ir kā viņš atdod uzbrucējiem kastīti ar naudu.
Saņemot naudu, abi uzbrucēji devās uz māju, kur iepriekš bija iegādājušies narkotikas. Redzot, ka mājas saimnieks aiziet, viņi ielauzās mājā, paņēma narkotisko vielu metadonu un apēda mājā esošo pārtiku.
Pēc nozieguma pastrādāšanas Bērziņš aizbēga uz Īriju, tad atgriezās dzimtajā Latvijā un pēc tam devas uz Dāniju. Tomēr 31.janvārī Lielbritānijas policijai izdevās viņu notvert Hītrovas lidostā Londonā, kad viņš bija ceļā uz Kanādu, lai sāktu jaunu dzīvi.
Laikrakstā teikts, ka jaunu dzīvi sākt ir grūti arī taksometra vadītājam, kurš uzbrukuma laikā domāja, ka mirs. Pēc uzbrukuma viņš četras dienas pavadīja slimnīcā, vēlāk viņam veica sagrieztās rokas plastisko operāciju, vēl ilgi uz kakla bija žņaugšanas pēdas, tomēr daudz sāpīgākas par fiziskām traumām ir emocionālas rētas. Diksons saprata, ka nespēj sēsties pie taksometra stūres un uzņemt mašīnā nezināmus cilvēkus. Bailes bija tik lielas, ka viņš pat izlēma meklēt citu darbu, tomēr viņam tas neizdevās un, lai nopelnītu iztiku, viņš atgriezās vecajā darbā un katru dienu cīnās ar bailēm, vēsta laikraksts.
Savukārt Bērziņa advokāts Nīls Gans skaidroja, ka viņa aizstāvamais "uzbrukuma laikā bija izmisis cilvēks, cilvēks, kam izmisīgi vajag narkotikas. Turklāt viņš kopā ar savu līdzdalībnieku bija pamatīgi piedzēries".
Bērziņš, kuram Lielbritānijā nebija noteiktas dzīvesvietas, atzina savu vainu gan par taksometra vadītāja, gan narkotirgoņa mājas apzagšanu, ka arī pauda nožēlu un vainas apziņu par pastrādāto.