Jo, no vienas puses, ekspremjers Godmanis gatavojas skaidrot sabiedrībai liberālisma vērtības un ideoloģiju, pamatoti norādot, ka tās Latvijas politikā pietrūkst. Tātad vismaz daži no LPP/LC biedriem vēlas lielāku precizitāti politiskajā spektrā.
Citi LPP/LC ļaudis gatavojas ar pilnu krūti ķerties pie reģionālo partiju dibināšanas. Savukārt šīs reģionālās partijas izceļas ar pilnīgu politiskās ideoloģijas trūkumu (vai kāds, piemēram, var definēt Liepājas partijas vietu tradicionālajā spektrā?). Tātad ir daļa LPP/LC cilvēku, kuriem politiskās ideoloģijas jautājumi principā liekas nesvarīgi.
Bet līdz šim gan pirmie, gan otrie kaut kā mēģinājuši sadzīvot zem viena nosaukuma, kas, ja nebūtu Šlesera faktora, diez vai būtu iespējams. Tādējādi LPP/LC pašlikvidēšanās varētu daļai tās biedru patiesībā nākt par labu, atsvabinot no nepatīkamiem kompromisiem un pašiem nesaprotamas retorikas.
Vērtējot Godmaņa ieceres, Eiropas Parlamenta deputātam var prognozēt lielas grūtības - gan tāpēc, ka Latvijā vispār raksturīgs diezgan liels ideoloģiskais rasols, attiecīgi ir vājš pieprasījums pēc skaidrām politiskām nostādnēm, gan tāpēc, ka lielai daļai sabiedrības liberālisms asociējas (pamatoti vai ne - tas ir cits jautājums) ar līdzšinējo ekonomisko kursu. Tiesa, ja Godmanim un viņa domubiedriem izdosies publikai parādīt, ka Latvijas līdzšinējā iekšpolitikā ir bijis tieši pretēji - gana daudz sociālisma, valsts paternālisma -, tad šāds pienesums diskusiju laukā jau būs sasniegums, pat ja nerezultēsies tieši ar liberālisma ideju popularitātes kāpumu.
Savukārt iespējamās reģionālās partijas var saskarties ar dīvaino situāciju, ka Šlesers izrādīsies ne tikai balasts, no kura veiksmīgi tikts vaļā, bet aktīvs, bez kura iztikt grūti. Proti, bez šī cilvēka spilgtā tēla (kādā nozīmē - tas atkarīgs no simpātijām/antipātijām) vēlētājam Rīgā un Latgalē būs visai grūti saprast, ar ko jaunās reģionālās partijas atšķiras no Saskaņas centra - pat ne ideoloģijas līmenī (LPP/LC un SC tās bija līdzīgas arī «Šlesera laikā»), bet vispār.