Madonā izdara pašnāvību aizdedzinoties

Stāsts no pieredzes par slimnīcām. Reiz biju aizbraukusi ciemos pie draudzenes uz darbu, kas strādā par medmāsu onkoloģiskajā slimnīcā. Sajūta visai nomācoša - pilns gaitenis ar dažāda vecuma cilvēkiem, pie kuriem atnākuši tuvinieki utt. Smaga sajūta, redzot viņus visus un saprotot, ka lielajam vairumam tas ir pēdējais dzīves posms, ko arī paši viņi lieliski apzinās... Blakus reģistratūrai apsēdās pavecs onkulītis, saņēmis klēpī savas mantiņas un gaidīja, kad viņu uzņems slimnīcā. Ilgi sēdēja, kamēr atnāca ārsts, apskatījās viņa papīrus un sāka uz viņu lamāties, ka ko viņš iedomājas, viņam esot bijis jāierodas tādā un tādā datumā, tagad visas vietas esot aizņemtas, sākot tagad visi nākt, kad pašiem iegribas utt. vobšem tagad varot iet mājās, vietas neesot! Un onkulītis sarāvies, maisu ar mantām sažmiedzis sāka taisnoties, ka viņš tajā datumā jau bija atnācis, tikai tā bija sestdiena un viņam pateica, ka sestdienā nevienu neuzņemot, lai nākot pirmdien. Tad nu pirmdien viņš arī esot atnācis.... Ārsts mazliet piezemējās, aizgāja visu noskaidrot un atnācis paziņoja, ka jā, tā esot, bet brīvu vietu nav... Nu ko tad, lai viņš tagad šēžot un gaidot, mošk kaut ko izdomāšot. Tā onkulis palika sēžot, mantas satvēris.... es jau gāju prom, viņš vēl tur palika sēžam.... Tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem! Bieži, par mirstošiem.... gribētu zināt, ko teica šis vīrietis, kad iegāja papriekšu slimnīcā... Ko teica viņam, pirms viņš sevi aplēja ar benzīnu... Bet, lai kas tas būtu bijis, nedomāju, ka kāds to atklās.... Skaidrs ir tikai viens, ja viņš bija tur iegājis, viņš cerēja, ka viņam palīdzēs. Tā, visticamāk, bija cerība, ka viss var notikt citādi...

Līdzjūtība tuviniekiem... Cik gan tālu ir jābūt novestam cilvēkam, lai mirtu tik mokpilnā nāvē... 54 gadi... Tas nav jaunības trakums... Tas bija cilvēks, kas dzīvē izbaudījis jau ļoti daudz ko... Bet izeju redzējis vien šādā rīcībā... Bezgala traģiski...