Cilvēki, kas uzstājās plēnumā, runāja par pašsaprotamām lietām – tas, ka izglītots un kulturāls cilvēks ir Latvijas nākotne, tas, ka grāmatām uzliktais nodoklis var novest latviešu valodu pie kraha, tas, ka Dziesmu svētku tradīcija nav tikai Dziesmu svētku koncerts. Kāpēc tauta saprot šīs pašsaprotamās lietas, bet „augšā” aizbildinās ar krīzi? Nevar būt, ka viņi to nezina? Varbūt nevēlas sadzirdēt...
Daudzkārt šajā saietā izskan viedoklis par nākamo „tautas atmodu”, Baltijas ceļu nr.2, taču par to, lai šis plēnums būtu aizskāris arī jaunieša ausis, kas būtībā ir šis nākotnes kultūras vērtību saglabātājs, organizatori nav padomājuši. Zālē dominē vecāka gadagājuma cilvēki.
Plēnumā par visveiksmīgāko uzskatu rakstnieces Ievas Melgalves runu, kura deva, manuprāt, ļoti labu ieteikumu tieši šajos dižķibeles laikos. Viņa uzsvēra to, ka valstij (šajā gadījumā Kultūrakapitāla fondam (KKF)) nav tikai jāpiešķir naudiņa par izcili uzrakstītiem kultūras projektiem, bet jārūpējas par to, lai šie kultūras produkti būtu pieejami un dotu ieguldījumu sabiedrības kultūras patēriņa līmeņa paaugstināšanai. Jo tā taču ir valsts pilsoņu nodokļu nauda! Bieži vien tā tik tiešām ir – KKF iedod naudu, piemēram, grāmatiņai, kura apputējusi guļ grāmatnīcas plauktā, neprasot nekādu rezultātu par šī produkta kvalitāti. Kam? Tas taču neveicina kultūras pieejamību, kas ir viens no Kultūrpolitikas pamatnostādnēm.