Ja esam trūcīgi, tad sagaidīt, ka nauda uz vienu iedzīvotāju būtu samērīga ar bagātākām valstīm, ir dīvaini. Pamatuzdevums ir: kā kļūt bagātākiem? Būs pīrāgs lielāks, būs (ar nosacījumu, ka elite nav pārāk zaglīga un dumja) arī vairāk naudas. Nevar būt ekonomika kā Zimbabvē, sociālā sistēma kā Zviedrijā un finansējums medicīnai kā Francijā.
Līdzīgi ir ar vēstīm par izaugsmes atjaunošanos. Vai lejupslīdes apturēšana ir izaugsme? Var jau priecīgi ziņot, ka pērnā gada pēdējā ceturksnī kāpums bijis 3,7%, tikai jautājums: kāpums, salīdzinot ar ko? Ja ekonomika vispirms «nokrīt» par 20%, tad 3% pakāpšanās ir gan labā ziņa, tomēr tā nenozīmē, ka gaisma tuneļa galā jau tuvu. Tas līdzinās mēģinājumam sakārtot pasaules valstis pēc IKP pieauguma tempiem. Un par dinamiskākajām ekonomikām pasludināt tās, kas atkopjas ar 20% gadā pēc kara vai cita ilgstoša posta.
Līdzīgi var manipulēt ar statistikas datiem par mājsaimniecību ienākumiem 2009. gadā. Ja 2008. gadā sociālie transferti veidoja 19% no iedzīvotāju ienākumiem, tad 2009. gadā jau 28%. Tātad dažādus pabalstus samazināt nedrīkst, jo to ir gandrīz trešdaļa no ienākumiem. Var jau situāciju traktēt arī tā, tomēr tikpat labi var teikt, ka transfertu sadaļas kāpums ir saistīts ar kopējo ienākumu samazināšanos. Un tad svarīgāks jautājums ir: ko darīt, lai ienākumi palielinātos. Nevis iekonservēt situāciju un vēl pēc gada sagaidīt, ka transfertu īpatsvars ir palielinājies līdz, teiksim, 35%. Statistika arī rāda, ka vienīgā sociālā grupa, kuras ienākumi palikuši stabili vai pat palielinājušies, bijuši pensionāri. Nu, nu. Pensionāriem vienkārši ir mazāk iespēju savus ienākumus noslēpt, tādēļ no šīs statistikas nevajadzētu izdarīt kādus secinājumus par pensiju «taisnīgu» mazināšanu.