Ar Knuta Skujenieka laipnu atļauju aizņemos no viņa divus virsrakstā liktos vārdus.
Sēt sēklas sniegā nav prāta darbs. Salā un aukstumā tām paredzama bojāeja. Šī darbība - sēt, necerot, ka dīgs, var izlikties bezjēdzīga.
60.gadu sākums. Esmu bērns savās tēvutēva mājās, kas tikko atgūtas pēc atgriešanās no Sibīrijas. Esmu atklājusi lasīšanas prieku un mājas bēniņos zem zāģu skaidām atradusi savādu, neparastu grāmatiņu. Arī tās nosaukums ir savāds, bet par to es brīnīšos vēlāk. Pašlaik mani apbur grāmatiņas vizuālais tēls - vāka vinjete, burtu forma, zīmējumi. Grāmatiņa nelīdzinās visām tām, ko esmu jau lasījusi, - par oktobrēniem, kas ir Ļeņina mazbērni, par mazo traktoristu, par milici Stjopu. Šī grāmatiņa līdzinās... Jā, kam? Zilajai māla vāzei uz galda, kad vecāmāte tajā saliek kviešu vārpas! Tā līdzinās lielajai kārbai, uz kuras rakstīts "Laima" (to lieto miežu kafijas glabāšanai). Tā līdzinās diegu kastītei un vecāsmātes priekšautam, un... Esmu sajutusi to, ko sauc par latvisku stilu. Tas mani uzrunā. Tas mani saviļņo, ir tuvs, mīļš. Jā, un grāmatas nosaukums ir Mazās Bērnības Tekas.
Latviskā stila izjūta, kas zina, kad, bet ir manā bezapziņā iesēta, un šajā brīdī sēklas dīgst. Mani pārņem prieks un tūliņ arī žēlums - tā pasaule ir zudusi. Tās vairs nav. Nekad vairs nebūs! Un es zinu, es zinu, kā to pasauli sauc. Latvija! Latvijas vāze, Latvijas konfekšu kārba un šī grāmatiņa - tas ir viss, kas man no Latvijas atlicis. Vēlāk mātei rādu - re, ko es atradu! Mātes seja uz mirkli atmaigst, bet tad viņa man grāmatiņu atņem. Māte zina, ko nezinu es, - tā ir aizliegtā literatūra. Par tās glabāšanu un lasīšanu draud kriminālsods.
1940.gada 9.augustā, tūlīt pēc Latvijas okupācijas, tika sākta aizliegto grāmatu definēšana un iznīcināšana. Rīkojumu parakstīja rakstnieki V.Lācis un J.Niedre. Grāmatas tika samaltas makulatūrā vai sadedzinātas.
Tie bija A.Grīna, L.Breikša, Līgotņu Jēkaba, A.Niedras, J.Sārta, J.Veseļa, Z.Mauriņas, K.Raudives, E.Virzas un daudzu citu rakstnieku darbi.
A.Upīša muzejā atrodama 1951.gada 5.jūlijā Rakstnieku savienībā notikušas sanāksmes stenogramma. A.Upīša sastādītās jaunās Latviešu literatūras vēstures 2.sējuma apspriešana. Šajā sanāksmē A.Grigulis pārmet A.Upītim pārlieku liberālismu. Rakstniekus K.Ieviņu, Ā.Ersu, K.Skalbi, J.Pētersonu, J.Jaunsudrabiņu un citus viņš nosauc par tautas ienaidniekiem, kuriem nav vietas latviešu literatūrā! "Nopietnākais rakstnieks šajā bandā ir Jaunsudrabiņš, bet arī Jaunsudrabiņš sēž zonā un par biezu naudu ir sācis rakstīt savu Melno grāmatu. Vai tad mums ir tiesības paturēt literatūras vēsturē viņa Balto grāmatu, vai tauta mums to piedos?" Un pats Grigulis arī atbild - "Nekad!" Bet J.Niedre ir vēl principiālāks. Viņš saka: "Padomju tautu tribunālos par tautas ienaidniekiem spriedumu formulē tā: "Nošaujot un konfiscējot viņu īpašumu! Man šķiet, ka Skalbes un Akurātera literārais mantojums ir jākonfiscē. Andrejam Upītim visas tautas vārdā, īstās tautas vārdā ir jāpasludina viss spriedums, ir jāuzstājas kā apsūdzētājam." A.Upītis atsakās šādu spriedumu pasludināt, un Literatūras vēstures 2.daļa netiek izdota.
J.Niedres vārdi "nošaujot un konfiscējot" šodien izklausās kā ultraradikāls pārspīlējums, ja ignorējam kontekstu - Baigo gadu, divas deportācijas, inteliģences emigrāciju, bet ne tikai. Latvijā pasaules karš turpinās. Mežos ir tūkstošiem nacionālo partizānu. No LPSR iekšlietu ministra Eglīša Slepenā ziņojuma LPSR MP priekšsēdētājam V.Lācim uzzinām, ka, piemēram, 1945.g. represēti 11 635 t.s. bandīti un viņu atbalstītāji. No tiem nogalināti 1098 cilvēki. 1946.g. represēti 5008 pretpadomju elementi, arestēti, izsūtīti. 402 personas - nogalinātas. Cīņa ilgst līdz pat 1956.gadam.
Atkāpe. Varonīgā bruņotā cīņa pret okupāciju ir bijusi apzināti noklusēta visu padomju laiku, un pat šodien plašākai sabiedrībai ir maz zināmi pretošanās kustības fakti. Joprojām valda apkaunojošais stereotips - "latvieši nepretojās"... Francūži savu pretošanos vācu okupācijai likuši savas identitātes - nepakļāvīgas un pašapzinīgas nācijas - pamatos, turpretī mēs - latvieši - šaustām sevi par nepretošanos un kolaborāciju, neminot to, ka vēsturē nav daudz piemēru par tik sīkstu un ilgstošu pretošanos pārspēkam, kāda tā bija Latvijā. Par kādu nepretošanos var būt runa, ja cīņās pret okupāciju krituši tūkstoši! Vēl tūkstoši represēti, Sibīrijā nomērdēti. Par ko? Par pretošanos!
Šī atkāpe man bija vajadzīga, lai atgādinātu, cik stindzinošs bija sals un cik asiņains bija sniegs. Vai tādā sniegā dīgs sēklas? Vai var gaidīt kādu, kas uzdrošinātos sēt? Vai drīkst pārmest kādam, ka nesēj? Vai vispār vēl kādam ir brīvības sēklas krājumā?
1969.gads. Esmu 10.klases skolniece. Tā nav humanitārā ģimnāzija, kurā es mācos, bet gan sporta internātskola, tomēr kādu dienu klasē sāk cirkulēt ar rakstāmmašīnu aprakstīta lapa "Tavās brūcēs vēl bēršu sāli/ lai tu neaizmirstu neko".
Es vēl nezinu, ka tā ir V.Belševicas dzeja no Gadu gredzeniem, bet jūtu, ka tās ir sēklas. Karstas un spārnotas. Nodevēji? Mūsu klasē tādu nav. Neviens neskrien pie skolotājiem ar šo lapu. Ir aizdomas, ka tieši no skolotāju istabas tā nākusi. Drīz vien klasē izplatās arī E.Ķezberes Solveigas vēstules Pēram Gintam. Tās ātri jāpārraksta. Liriskas un politiski nevainīgas ir šīs vārsmas, tomēr aizliegtas, jo E.Ķezbere ir trimdas rakstniece.
"Trimdas latvieši" - arī šis jēdziens ir "sēklas". Kaut kur pasaulē ir latvieši, brīvi latvieši. Daudz? Cik? To mūsu skolā neviens nezina, bet zina Čikāgas piecīšu dziesmas, meklē magnetofona lentes. Klases vakarā spēlē. Neviens mūs nenodod. (Varbūt mēs pārāk daudz runājam par tiem, kuri nodeva, un pārāk maz par tiem, kuri nenodeva?) Uz Oktobra svētkiem no militārās mācības kabineta pazūd šautenes. Tas ir skandāls! Skolas partordze nenāk ārā no dzīvokļa trīs dienas. Skolā ierodas čekisti ar suņiem. Visus pratina. Neviens neko nezina. Es patiešām neko nezinu, bet kāds taču zina, un mēs visi jūtamies kā sazvērnieki. Dumpīguma sēklas.
Ir septiņdesmito gadu sākums. Esmu filoloģijas studente un jaunā literāte. Es ienāku Rakstnieku savienības telpā - gan fiziskā, bet vēl jo vairāk garīgā nozīmē. A.Sakse adītā cepurītē klusi sēž un pīpē papirosu pēc papirosa. Arī Sudrabkalns ir kluss. Solīdā uzvalkā ar vecišķu zīdaiņa seju. J.Vanags ir kustīgāks. Kādā sarīkojumā viņš nogāžas no krēsla, un zāle smejas. Vecs cilvēks nokritis. Smieties ir nepiedienīgi. Bet zāle nesmejas par vecu cilvēku, tā smejas par padomijas apdziedātāju. J.Niedra nāk šurp bieži, viņam kabatā ir spļaujamtrauks, kurā viņš ik pa laikam iekraukā, rūpīgi atlikdams trauciņu kabatā atpakaļ. Viņš parasti nāk ar konfekti. Es to paņemu, bet vienmēr iemetu papīrgrozā. Niedra man liekas kā Kungs no Spēlēju, dancoju, viņā ir kaut kas atbaidošs. Kas? To es nezinu. Pēc kāda sarīkojuma dažus gadus vēlāk saņemu zīmīti no zāles. Tur jautāts: "Vai jums nav kauns sēdēt blakus J.Niedram?" Es mēģinu noskaidrot, kas īsti viņš tāds ir. Kad esmu noskaidrojusi, tad man ir kauns. Viendien Grigulim kāds nolējis mēteli ar tinti. Grigulis ir zils no dusmām. Literāro konsultantu istabā skan A.Bela smiekli, tie sprāgst kā petardes. Tie kaut ko vēstī. P.Pētersons skaļi runā "ar Berlīni". Vai tad turp nevarot piezvanīt? E.Līvs gudri un domīgi kūpina pīpi. O.Vācietis ar bērna acīm, I.Ziedonis, jauns un lecīgs, M.Čaklais, J.Peters. Divas pasaules te satiekas šķietamā mierā. Īstenībā tās šķiras šai laikā, šai vietā. Tās nekad vairs nesēdēs blakus.
Mani darba gadi Rakstnieku savienībā ir kā sēklu vējš. RS ir brīvdomīgākā vide Latvijā tajā laikā. Fakultātē, tur pūš pavisam citi vēji. L.Briedi un citus viņa kursabiedrus izslēdz no universitātes, jo viņi dziedājuši nacionālistiskas dziesmas. K.Skujenieks nupat esot atgriezies no izsūtījuma, pa auditoriju klīst viņa dzejoļi. Mācāmies zinātnisko komunismu. Pasniedzēja savas lekcijas lasa tādā intonācijā, ka piesieties nevar, bet visi saprot, ko viņa patiesībā domā par komunismu, turklāt vēl zinātnisko. Bet mēs liekam eksāmenus un saņemam labas atzīmes. Mīļākais priekšmets daudziem ir "buržuāziskās filozofijas kritika". Lai kritizētu, jāpaver priekškars uz pašu filozofiju. Mūs interesē viss, ko dara nelietīgie kapitālistiskie imperiālisti un nekrietnā nacionālistiskā buržuāzija. Šie sovjetiskie jēdzieni jau ir apsmiekla objekts. Joprojām - neviens nevienu nenodod. Mēs nojaušam stukačus un protam izvairīties. Jauno literātu studija ir raiba sabiedrība. Mēs uzjautrināmies komjauniešu kongresos par runātājiem un par runāto, bet tajā pašā laikā ar komjaunatnes ceļazīmēm izbraukājam visu Padomju Savienību. Mēs saprotam, ka esam divkoši. Mēs kožam rokā, kas mūs iebaro, mēs esam čūskulēni azotē. Esam ciniķi. Mēs jūtam riebumu pret meliem un arī paši pret savu konformismu.
Atšķirībā no iepriekšējās paaudzes, kura izdarīja apvērsumu Rakstnieku savienībā 1964.gadā, septiņdesmito gadu "jaunie" vairs netic iespējai uzlabot sociālismu. Mēs atradāmies morālā strupceļā. Vēlos uzsvērt tieši šo aspektu trešās atmodas kontekstā. Vajadzību morāli pašsaglabāties. Tas netiek bieži pieminēts. Ekonomiskie, politiskie aspekti daudz biežāk. Saglabāt cilvēcisku pašcieņu - tas ir viens no atmodas impulsiem. Kad cilvēki vairs nespēj melot, viņiem jāsāk runāt patiesību.
To pieprasa viņu vēsturiskā atmiņa. To pieprasa pienākums pret iepriekšējām paaudzēm, pret savu tautu. To pieprasa cilvēciskai būtnei piemītošas goda jūtas. Sēklas, sniegā un sasalumā sētas, tomēr bija sadīgušas. Vēsturiskā atmiņa, kaut arī nepilnīga, bija atjaunojusies. Pienākuma sajūta pret tēviem un mātēm bija atdzīvināta. Goda jūtas bija izdzīvojušas.
Sēklas sniegā bija izrādījušās dīgtspējīgas. Sākās nākamais cikls - sēklu pavairošana. 1988. un 1989.gadā sēklas vairs nebija jāsēj sniegā. Augsne bija gatava tās ieņemt. Kopš 1949.gada 25.marta bija pagājuši gandrīz 40 gadi. Var jau būt, ka šis bibliskais periods patiesi ir brīvības atjaunošanas īsākais iespējamais cikls.
* Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai