Marija Golubeva, Providus pētniece.
Es neteiktu, ka Latvijā ir izglītības sistēmas krīze, jo sistēma beigu beigās strādā arī pati par sevi, ne tikai tad, kad valsts pieliek savu gadīgo roku. Tomēr jāatzīst, ka izglītības politikas krīze gan ir. Izglītības politikas krīzi iespaidoja tas, ka vairākus gadus IZM strādāja neproduktīvi—zema politikas plānošanas un ieviešanas kapacitāte un dažreiz pat destruktīvi—slikti sagatavotas un pēkšņas politikas izmaiņas, slikta komunikācija ar sabiedrību par pārmaiņu būtību un nepieciešamību.
Izglītības ministrija tiešām bija un droši vien joprojām ir sliktā stāvokli, ja runājam par ierēdņu kapacitāti, caurskatāmu politikas veidošanas procesu, caurskatāmu darbinieku piesaistes procesu, un tamlīdzīgām lietām. Viens no iemesliem ir pašas ministrijas daudzie nekustamie īpašumi, kuru apsaimniekošana ne tikai aizņem daudz laika un prasa resursus, bet ari veicina necaurspīdīgu un vismaz daļēji korumpētu gaisotni pašā ministrija. Turklāt neviens no iepriekšējas Saeimas laika izglītības ministriem nav pieradījis pietiekošu politisku gribu mainīt šo situāciju. Rivžas kundze ir vienkārši pēdējā no vairākiem ministriem, kas nevarēja tikt galā ar šo uzdevumu. Traģiskāks bija Jaunā laika ministru gadījums, kad sliktas vadības iemaņas tika kombinētas ar ideoloģiskām ambīcijām. Piemēri ir plaši pazīstami, piemēram, Šadurska kunga neprasme runāt ar reformas pretiniekiem vai Druvietes kundzes vēlme par katru cenu ieviest Latvijas vēstures priekšmetu un patriotisku audzināšanu tajā laikā, kad brūk ministrijas administratīvā kapacitāte un kavējas struktūrfondu ieviešana.
Savulaik arī netika savlaicīgi pārstrukturēts ministrijas budžets, piesaistot to darbības mērķiem, šo iespēju un ekspertu palīdzību Valsts kanceleja piedāvāja ministrijām jau kopš 2003.gada. Toreiz Izglītības ministrijas ierēdņi vismazāk gribēja sadarboties šajā procesa, un ministrijas stratēģiskais vidējā termiņa darbības plāns tika izveidots tikai 2006. gadā. Pašlaik nepieciešama steidzama augsti kvalificētu darbinieku piesaistīšana un nekvalitatīvi uzrakstīto politikas dokumentu revīzija, piemēram, izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.-2013. gadam tikai daļēji atbilst funkcionāli izmantojama politikas dokumenta definīcijai. Citādi nav izslēgts, ka ari kārtējos politikas dokumentos nospraustie mērķi netiks sasniegti.