Meierovica bulvāris

Rīgā ir piemineklis vienam no Latvijas valsts dibinātājiem - Kārlim Ulmanim, akadēmiskās aprindas kā tiesiskuma simbolu nereti izvēlas Jāni Čaksti, vēl ir Valdemāra, Barona un dažu citu dižu personību vārdā nosauktas ielas. Tomēr labi pamanāmu piemiņas iemūžinājumu saraksts ir īss, kaut gan cilvēku loks, kuri Latvijas valsts vārdā būtu jāatceras, ir pietiekami plašs. Protams, mums ir Brīvības piemineklis, kas simbolizē Latvijas neatkarības, suverenitātes un nacionālas valsts ideju, pēdējā laikā virzību ieguvusi arī okupācijas upuru iemūžināšana Okupācijas muzeja piebūves un represēto piemiņas vietas veidolā Strēlnieku laukumā. Tāpat kalendārā atzīmējam sēru un ievērojamu notikumu dienas. Jebkurā Eiropas galvaspilsētā ir virkne ielu un piemiņas vietu, kas veltītas tiem cilvēkiem, ar kuriem konkrētā valsts lepojas. Tie nav tikai valstsvīri - ar viņiem droši konkurē karavadoņi un kultūras darbinieki, taču tendence publiskajā telpā radīt pieturas punktus, kas gan pilsētas iedzīvotājiem, gan iebraucējiem gluži vai izstāsta valsts vēsturi caur personībām un notikumiem, ir nepārprotama. De Golls un Napoleons ir iemūžināts Parīzē, Meternihs - Vīnē, Bismarks - Berlīnē utt. Ielu nosaukumi, personības un notikumi, kas iemūžināti pieminekļos, ir vēsturiskās atmiņas klātesoša liecība. Jautājums par to, kādu stāstu par Latviju izstāsta Rīgas ielu nosaukumi un pieminekļi, ir aktuāls. Kā diplomātijā mēdz teikt, "šeit ir vieta uzlabojumiem". Domāju, Latvijas valsts deviņdesmitgades kontekstā būtu īpaši jāatceras tie cilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību, milzīgu risku un ieguldījumu ir radījuši mums iespēju atzīmēt šo valsts jubileju. Viens no tādiem cilvēkiem ir Zigfrīds Anna Meierovics - pirmais jaundibinātās Latvijas valsts ārlietu ministrs, kura nopelni Latvijas de iure starptautiskajā atzīšanā, mūsu diplomātiskā dienesta izveidošanā ir nepārvērtējami. Faktiski Z.Meierovics ir Latvijas ārpolitikas un arī ārējās tirdzniecības politikas pamatlicējs. Kad Z.Meierovics kļuva par Latvijas pirmo ārlietu ministru, viss bija jārada no jauna - ministrija, diplomātiskais dienests, jādibina starpvalstu attiecības un jānoslēdz starptautiskie līgumi. Lielā mērā pateicoties tieši Meierovicam, pagājušā gadsimta 90.gados mēs savu neatkarību nevis "ieguvām" - kā dažkārt vēlas iztēlot Latvijas nedraugi, bet gan to "atjaunojām". Tas bija iespējams, pateicoties Meierovicam, kurš pagājušā gadsimta divdesmitajos gados panāca nepārprotamu starptautisku atbalstu Latvijas juridiskajam statusam. Meierovics ir simbols gan mūsu vēsturiskajai atmiņai un valsts nepārtrauktībai, gan Latvijas valsts iespējām gūt panākumus pat ļoti grūtā situācijā. Ārlietu ministrija šogad ļoti nopietnu uzmanību pievērš Z.A.Meierovica piemiņas atcerei. Atjaunotajā ministrijas vēsturiskajā ēkā K.Valdemāra ielā galveno apspriežu zāli plānojam nosaukt Z.A.Meierovica vārdā - telpā paredzēts mākslinieka darināts Z.A. Meierovica paraksta atveidojums. Es personīgi, izmantojot katru iespēju, uzsveru Z.A. Meierovica ieguldījumu Latvijas ārpolitikā, tāpat ministrija ir sarūpējusi līdzekļus Z.A. Meierovica kapa pieminekļa atjaunošanai. Tomēr Z.A. Meierovics ir pelnījis simboliski spēcīgāku piemiņas formu, kuru nevarētu nepamanīt publiskajā telpā. Tādēļ esmu vērsies Rīgas domē ar aicinājumu atjaunot tagadējam Basteja bulvārim tā vēsturisko nosaukumu - Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris. Šo bulvāri Z.A. Meierovica vārdā sauca no 1929. līdz 1941.gadam. Jāatzīmē, ka Rīgas domes pieminekļu padome 2003.gada 13.novembrī jau ir pieņēmusi konsultatīvu lēmumu, ar kuru atbalsta vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu Z.A.Meierovica bulvārim. Tomēr gala lēmums ir pašvaldības deputātu ziņā, un esmu pārliecināts, ka labējām, nacionāli domājošajām partijām vajadzētu atbalstīt šādu ierosmi. Šobrīd ir īstais brīdis iemūžināt Z.A.Meierovica piemiņu ne tikai Latvijas valsts deviņdesmitgades dēļ. Mums ir jāapzinās, ka pašvaldību vēlēšanas notiks jau nākamgad un gadījumā, ja turpināsies neadekvāta sacensība labējo partiju starpā, pastāv risks, ka nākamās Rīgas domes sastāvs varētu nebūt pietiekami nacionāli domājošs. Tomēr pie pašreizējā partiju sadalījuma galvaspilsētas pašvaldībā ir grūti iedomāties nopietnus pretargumentus, kas varētu Rīgas domes deputātu vairākumam ļaut apšaubīt nepieciešamību iemūžināt Z.A.Meierovica piemiņu. Protams, šī ierosme ir konservatīva, tā pārstāv konservatīvu ideju par Latvijas valsts vēsturisko kontinuitāti un nepieciešamību vienmēr atcerēties savu pagātni un pieminēt mūsu lielās personības. Svarīgs ieguvums no Z.A.Meierovica bulvāra vēsturiskā nosaukuma atjaunošanas būs iespēja runāt par Z.A.Meierovica idejām, par viņa ārkārtīgi tālredzīgo ārpolitisko intelektu, kurā tika noformulēti joprojām aktuāli Latvijas starptautiskās politikas koncepti. Z.A.Meierovics bija ne tikai nacionāli domājošs politiķis, kas izveidoja Latvijas kā nacionālas valsts ārpolitisko ietvaru. Viņš uzsvēra Baltijas politiskās sadarbības ideju, kurai joprojām ir liels potenciāls, tāpat viņa liktais uzsvars uz starptautiskās tirdzniecības un ekonomiskajiem sakariem mūsu ārējās attiecībās ir ļoti aktuāls arī patlaban. Es aicinu ikvienu domes deputātu atbalstīt šo ierosmi un atdot tagadējam Basteja bulvārim tā vēsturisko nosaukumu, lai jau drīzumā ikviens no mums, kas pārvietojas pa bulvāri no Brīvības pieminekļa uz Latvijas Nacionālo teātri - vietu, kur svinīgi tika proklamēta Latvijas Republika, varētu konstatēt, ka atrodas Latvijas ārpolitikas pamatlicēja Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī. Domāju, ka lepnums un atmiņas par Latvijas pirmā ārlietu ministra nopelniem valsts labā būs labs pamudinājums pozitīvai rīcībai šodien.