Miers pēc gāzes kariem

Ekonomisks strīds Lai kā arī politiķi un politiskās dzīves vērotāji mēģinātu pierakstīt šim konfliktam starp Ukrainu un Krieviju politisku izcelsmi, sliecos apgalvot, ka tas tomēr ir ekonomiska rakstura strīds starp divām dabasgāzes sektora kompānijām — Ukrainas valstij piederošo Naftogaz Ukraini un Krievijas valstij piederošo Gazprom. Abām kompānijām ir savi ekonomiskie mērķi un nepieciešamības to sekmīgai darbībai. Savi iekšpolitiskie un arī ārpolitiskie mērķi un redzējums ir arī to īpašniekiem — attiecīgo valstu valdībām. Abas kompānijas kā dāvanu par PSRS sabrukumu savā īpašumā ieguva grandiozas gāzes transportēšanas sistēmas. Ukrainas jurisdikcijā ir nonākuši nopietni aktīvi, bez kuru izmantošanas gāze no Krievijas vispār nevar nonākt daudzās Eiropas valstīs. Bet Ukraina nav vienīgā tranzīta valsts gāzei no Krievijas. Lai gāze tieši nonāktu pie pircēja ar īpašuma maiņu un tiesībām to pārdot patērētājiem, Gazprom jāvienojas par tranzītu ar četru valstu gāzes kompānijām par 12% no sava piegādes apjoma, ar trijām — par 30%. Tikai tieša pārrobežas tirdzniecība notiek par 40% no kopējā tirdzniecības apjoma. Bet vēl jau klāt nāk sarunas par piegādes apjomiem un cenām, kā arī maksa par uzglabāšanu pazemes krātuvēs. Tā ir tehniski, ekonomiski un juridiski sarežģīta aina, kas prasa labas zināšanas par šīs komplicētās sistēmas darbību un iespējām. Krievijas līdzšinējā politika ir nepieļaut gāzes īpašnieka maiņu, un tā tas darbojās samērā veiksmīgi. Visi pieņēma, ka monopolam vienmēr ir taisnība un tiesības. Lietderīgi atcerēties, ka Krievija ir vienīgā no šajā milzīgajā konfliktā iesaistītajām pusēm, kura nav ratificējusi Eiropas Enerģijas hartas nolīgumu un tam pievienoto tranzīta protokolu. Turklāt Valsts dome to noraidījusi juridiski kā nacionālajām interesēm neatbilstošu instrumentu. Tad gāzes īpašnieka maiņa notiktu uz Kazahstānas un Azerbaidžānas robežas, nonākot tai Gazprom īpašumā. Turkmēnijas vai Kazahstānas gāzes nonākšana Eiropas tirgos ir bloķēta.Konflikts bija neizbēgams Neitrāli paskatoties uz šo lietu, nevar teikt, ka Krievija neizmanto situāciju savās interesēs. Tomēr jau visu 2008.gadu Ukrainā brieda situācija status quo maiņai. Diezgan droši var teikt, ka līdz šim katru gada sarunas par gāzes cenām sākās ar draudiem, bet vienmēr tās nokārtojās ar slēptu vienošanos, kurās abu valstu politiskās elites nepalika nabagākas. Nežēlīgā politiskā konkurence starp līderiem priekšlaicīgi pirms 2009.gada prezidenta vēlēšanām izveidoja trausla līdzsvara situāciju, kurā vienošanās nebija iespējama, bet cīņa pret korupciju tika ierakstīta augsti paceltos karogos, un komerciālo starpnieku liktenis ir izlemts. Jau septembrī un oktobrī publiski bija pieejama informācija par dabasgāzes krājumiem Ukrainas pazemes krātuvēs, kas signalizēja, ka šoreiz sarunas starp Naftogaz un Gazprom būs bez liekas piekāpšanās. Ukrainas valdība tieši sarunās nepiedalījās, bet pilnvaroja savu gāzes kompāniju (arī Krievija darīja to pašu — vismaz ārēji tā izskatījās) sarunās vadīties tikai pēc komerciāliem apsvērumiem. It kā būtu laba ziņa, lai novērstu korupciju un politiskās manipulācijas. Bet abas konfliktējošās puses nebija pietiekami juridiski sagatavojušās skaidri zināmam rezultātam — iespējamam tranzīta pārtraukumam. Pilnīgi iespējams, ja sarunu uzturētāji būtu palikuši uzņēmumu vadītāju līmenī, kompromiss būtu jau likts lietā bez tik ilga un sāpīga pārtraukuma patērētājiem. Bet kārtējo reizi politiķi nevarēja iztikt bez eskalācijas, īsti nepārredzot izeju no pašu radītā haosa. Pretēji industrijas loģikai komerciālā vienošanās par piegādes nosacījumiem tika sasaistīta ar tranzīta nosacījumiem. Bet tā jau ir politiskās vadības slimība — mēs gribam būt lieli un galvenie! Slikti, ir tas, ka Eiropas Savienība tika iesaistīta strīdā brīdī, kad tas no ekonomiska pārauga par politisku ar to pavadošo Krievijai raksturīgo retoriku. Tam vēl visam virsū vai apakšā ir nacionālā goda un nacionālo apvainojumu slānis. Tas ir konflikts, kurā neviens no malas nevar palīdzēt — saknes ir nostiprinājušās 100 gadu. Vēss eksperta vērtējums ir vienkāršs — divām pusēm pašām jāatrod risinājums. Un šeit jau nav runa par kara draudiem — abi nav ar pliku roku ņemami. Abām pusēm izteikti dominējošas komerciālas intereses, kā arī sava ekonomiskā taisnīguma izpratne. Politiķi sabojāja dialogu. Krievija lika cerības uz politiskā režīma maiņu Ukrainā kā atmaksu par pozīciju un darbību Gruzijas konfliktā, bet ES nevarēja izturēt pauzi politiskā un masu mediju spiediena dēļ. Tomēr izrādās, ka Ukrainas opozīcija šajā konfliktā nav tik agresīva. Pašreiz galvenais šķērslis ir tas, ka gan Ukraina, gan Krievija rīko propagandas karu, lai starptautiski tiktu nosodīta otra puse par tranzīta pārtraukumu. Politiska iejaukšanās būtu tikai kaitīga. Nevar steidzināt ar fiksām idejām par iepirkumu uz Krievijas un Ukrainas robežas vai tamlīdzīgi, jo cauruļvadu transports kā ekonomiska un finansiāla aktivitāte ir komplicēta lieta.Ko mums mācīties? Ukraina ir valsts, kurā 1930.gadu sākumā sākās PSRS dabasgāzes industrijas attīstība un tā bija visa tālākā monstra attīstības intelektuālais centrs. Krievijas un Ukrainas speciālisti teicami pārzina abu sistēmu sīkākās tehniskās nianses, neviens trešās puses novērotājs ar viņiem zināšanās nevar sacensties. Ir skaidrs, ka jebkura alternatīva Ukrainas tranzīta apjomiem ir papildu izmaksa gāzes patērētājiem, un nav teikts, ka tā būtiski samazinās riskus. Šī ir mācību stunda visiem — Krievijai, Ukrainai un Eiropas valstīm —, kurā scenāriju ir iesākusi Ukraina ar savu "dumpi", bet tas vēl nav pabeigts. Ir labi jāsaprot visu iesaistīto intereses, to realizācijas metodes un suverēnās tiesības. Ko no tā varētu secināt ES un Latvija? Vispirms — dabasgāzes ieguves un transporta sistēmām piemīt daudz augstāki riski, nekā uzskatīja līdz šim. Šie riski ir jāapzinās katram patērētājam, un jābūt gataviem tos vadīt. ES enerģijas politika gan nav saucama par kopējo politiku, kā tas ir lauksaimniecībā, centralizētos finansiālos resursus izdalot konkrētiem mērķiem. Ja dalībvalstis šādas iniciatīvas atbalstītu un izšķirtos par šiem mērķiem, tad arī materializētos saukļi pēc politikas un solidaritātes krīzes situācijā. Vai izveidojusies situācija ir pietiekami stimulējoša konkrētai rīcībai? Varētu un vajadzētu būt, lai tās nebūtu tikai tukšas ārlietu ministru frāzes. Vai Latvijā viss ir kārtībā un notiek? Pagaidām jā, bet riski ir milzīgi. Arī iespējas ir lielas. Ekonomiskās atveseļošanas nolūkā prasās izmainīt enerģijas piegādes bilanci un risku mazināšanu apvienot ar jaunām darbavietām efektivitātes, atjaunojamo/vietējo resursu tirgū un dabasgāzes potenciālai aizvietošanai vai rezervēšanai. Gribu atgādināt Ukrainā plaši izmantoto lozungu, lai stimulētu efektivitāti un atjaunojamos resursus, — jādara viss, lai atbrīvotos no Krievijas dabasgāzes narkotiskās iedarbības. Uz to gan jālūkojas kritiski, jo pašam resursam nav nekādas vainas, bet atkarība no tā ir analizējama.